Šīs maigās ripiņas ir īpaša delikatese, mežakuiļa pautiņi, nemaz nesarksti! Tev viss, viss ir jāpagaršo! - uz galda viesmīlīgi rindojas šķīvji, terīnes, bļodiņas ar kaut ko sārtu, brūni apceptu, nokūpinātu, virtuves gaisā sajaucas kārdinoši pikantas smaržas, bet no sienas uz šīm dzīrēm ar augstsirdīgu vīpsnu nolūkojas milzīga mežacūkas galva ar ilkņiem - viens no pirmajiem Maijas medījumiem. _Citadele bankas_ Rēzeknes nodaļas pārvaldniece Maija Muceniece pirmoreiz medībās piedalījās tikai pirms sešiem gadiem, dzīvesbiedra Jāzepa iesaistīta, bet tagad kļuvusi par aizrautīgu mednieci. «Nemaz vairs negribas viņu ņemt līdzi medībās, puišus kaunā iedzen, visus lielākos medījumus noceļ,» labsirdīgi pukojas Jāzeps Korsaks, Kaunatas medību kolektīva vadītājs un Rēzeknes slimnīcas virsārsts. Maija un Jāzeps uzskata, ka medījumu gaļa ir īpaši jāizgaršo, ar to jāuzcienā draugi, jo šādā veidā mednieks dalās ar savu veiksmi.
Cūka pati atnāk
«Vīri jau brīnījās, kā es tos zvērus pievilinu. Nu, es viņiem padziedu, parunājos,» Maija smejas. Milzīgo mežakuiļa trofeju, par kuru apskauž pat pieredzējuši mednieki, viņai izdevies iegūt vienās no pašām pirmajām medībām mastā. Sākumā kādas reizes divas aizgājusi vīram līdzi dzinējos, taču tas pagalam apnicis, ej tik pa mežu un bļauj. Nolēmusi pabeigt mednieku kursus, nokārtot eksāmenus, lai varētu visu darīt pa īstam.
«Tā laikam bija viena no pirmajām reizēm, vēl bez lielas saprašanas, arī bise iedota - nu tāda, kas citiem paliek pāri. Iekārtojos mastā, izmētāju apkārt barību zvēriem un gaidu, kas tagad notiks. Pēkšņi skatos, jau divas lielas cūkas rij manas auzas. Es zvanu vīram - ko darīt? Šis saka - šauj nost. Bailīgi notēmēju, izšauju, bums, cūkas aizmūk. Nu ko, domāju, tagad jau cauri, esmu visus zvērus aizbiedējusi. Mīļā stundiņ, skatos, atkal viens ruksis tur ganās! Atkal zvanu Jāzepam, viņš saka - nevar būt, bet šauj taču! Nu, ja jau vīrs liek, šauju, cūka nokrīt un paripo kādu gabalu. Es pa telefonu lepni paziņoju, ka esmu nošāvusi mežacūku. Puiši netic, bet atbrauc, izmeklējas, nav. Nu, domāju, šitādu kaunu! Tikai suņi atrada pēc kādiem trīsdesmit metriem, tik precīzi biju iešāvusi, ka galīgi nebija asins peļķes, mednieki pēc tam smējās, ka cūku no bailēm ķērusi sirdstrieka.»
Bebrs kasa vēderiņu
Maija iespurdzas, ka viņu pašu arī gandrīz vai sirdstrieka ķērusi, jo pats pirmais medījums - bebrs - viņai vienkārši uzskrējis virsū. «Es to bebru aiz bailēm nošāvu. Stāvu upes krastā, skatos, kaut kas milzīgs, spalvains piepeld un lien ārā. Tāda sajūta, ka tūlīt liksies virsū un kodīs kājā! Ņemu divstobreni un bliežu.» Bebri esot tā savairojušies, ka iznīcinot simtiem hektāru meža. Citādi jau bebrs esot interesants dzīvnieciņš, ar milzīgiem oranžiem zobiem un ķepiņām, kurām viens nadziņš izveidots tā, lai zvērs varētu pakasīt vēderu un iesmērēt savu kažociņu ar īpašajiem taukiem, kurus izdala bebra dziedzeri. Bebra gaļa esot lieliska delikatese, bet dziedzeru uzlējums šņabī, pareizi lietots, stiprinot imunitāti un ārstējot dažādas kaites, īpaši vīriešiem labākajos gados. «Vienā Jaungadā es ciemiņiem sagatavoju bebra cepeti vīna mērcē, domāju, ka neviens neēdīs, smādēs, ka bebrs. Mīļie mani, notiesāts tika viss līdz pēdējam!»
Medības ir sacensība
Maijas un Jāzepa mednieku stāstus var klausīties stundām, it sevišķi tad, ja stāstītāji to dara ar visnopietnāko sejas izteiksmi, tomēr viņi uzsver, ka medības nav tikai aizraujoša izprieca, bet pasākums, kurā stingri jāievēro disciplīna un drošības noteikumi. «Ar ieroci nav nekādi joki, tā ir milzīga atbildība. Nedrīkst šaut pa neredzamu mērķi.» Maijai vislabāk patīkot tieši gaidīšana mastā, kad varot mierīgi pasēdēt, meditēt, ieklausīties meža trokšņos, vērot dzīvniekus, kuri atnāk uz izlikto barību. «Tas ir tik interesanti, atnāk aļņi, stirniņas, jenoti sāk savā starpā plūkties, tad iet ņigu ņegu, citreiz sanāk ap trīsdesmit mežacūku baroties, gluži kā tantes laukos uz autoveikalu, pūces turpat blakus medī peles. Viena pat man uz muguras uzsēdās, prātā var sajukt no izbīļa!» Mežs esot vislabākā atpūta un izklaide pēc nogurdinoša ikdienas darba. «Jābūt uzmanīgam, pacietīgam, atjautīgam. Tiem, kuri medniekus sauc par zvēru slepkavām, es saku - jūs taču mājas cūciņu, teliņu, aitiņu barojat, pakasāt pierīti, bet tad, kad atnākat ar dunci, lopiņam vairs nav nekādas izvēles, kā tikai mirt. Mežā dzīvnieks ir brīvs, viņš var arī aiziet, un ir nerakstīts mednieku likums: pa aizejošu medījumu nešaut. Zvērs šoreiz ir uzvarējis, un tās ir viņa tiesības.»