Dzīve šķiet mutuļojošas enerģijas pārpilna. Lielākajai daļai galvaspilsētas iedzīvotāju tas nozīmē lielas rūpes par iztikas nopelnīšanu sev un ģimenei, kas tagad dziļas krīzes apstākļos daudziem kļuvis vēl grūtāk. Ahmeds gan par sevi nesūdzas. Viņi esot pieci brāļi, kas cits citam palīdzot. Ģimenēm jāturas kopā, tad nekas slikts nevarot notikt. Jau kopš pusaudža gadiem, kad Ahmedam piederējis motocikls, patīk ātra braukšana. Tas varbūt ir galvenais iemesls, kāpēc viņš strādā par taksistu, jo bez zināmas pārgalvības mašīnu pārpildītajā Kairā šādu darbu, šķiet, nav iespējams darīt.
Taksometrs pieder Ahmeda jaunākajam brālim, un viņi ar to brauc divatā. Agrāk Ahmeds strādājis par mēbeļu un senu mākslas darbu restauratoru, zīmējis dažādas ainiņas, kādas kādreiz visai labi pirkuši tūristi. Kad ar šādu darbu vairs nevarējis nopelnīt, nolēmis strādāt pārī ar brāli par taksistu. Viņš esot moderns musulmanis, kuram ir sieva un trīs bērni. Protams, sieva nestrādā, jo jārūpējas par dēliem un meitu, kas jau sasnieguši pusaudžu vecumu. «Ārzemniekiem ir maldīgs priekšstats par ēģiptiešiem, kas izveidojies mediju iespaidā. Vakar pusnaktī satiku pārīti no Nīderlandes. Viņi bija izgājuši pastaigāties Kairas Universitātes rajonā. Abi stāstīja, ka cilvēki šeit esot tik laipni un viesmīlīgi un neesot nekādu bažu par drošību,» stāsta Ahmeds.
Revolūcijas atbalstītājs
Janvāra vēsturiskajos notikumos, kas beidzās ar Ēģiptes prezidenta Hosnī Mubaraka atkāpšanos, Ahmeds bijis aktīvs revolūcijas atbalstītājs. Katru dienu, atstājis mašīnu netālu no Tahrīra laukuma, kur risinājās galvenie notikumi, uzturējies tur divas trīs stundas. Atbalstījis miermīlīgas protesta akcijas, taču, pieaugot saspīlējumam, bijis gatavs cīnīties. Reiz ieradies Tahrīra laukumā ar nazi rokās. Janvāra dienās Kairā šie tradicionālie dažus desmitus centimetru garie naži bija rokās daudziem. Taču, nokļūstot Atbrīvošanas laukumā, pēc demonstrācijas organizatoru ieviestās kārtības Ahmedam nazis bija jānodod. Tas liecinājis par atbildību, ar kādu ritējusi cīņa gandrīz pret 30 gadu valdījušo prezidentu. «Es atbalstīju revolūciju, jo tāpat kā daudzi gribēju vairāk brīvības. Tās trūkumu jutu katru dienu uz ielas, un tas attiecas uz policiju, kas izturējās tā, it kā mēs piederētu viņiem, ka strādātu tikai viņu labā. Es saprastu, ja par kādu pārkāpumu, teiksim, automašīnas novietošanu neatļautā vietā, būtu jāsamaksā sods un tas nokļūtu valsts kasē. Bet tā taču nebija - šo naudu paturēja policisti. Pat paša parastākā ierindas policista priekšā mums bija jāizturas ar pazemību.»
Bažas par brīvību
Ahmeds domā, ka viņu izcīnītā janvāra uzvara esot apdraudēta. «Mums tagad ir brīvība, taču jau redzams, ka neesam mācējuši to pietiekami nodrošināt. Iespējams, pasludinās, ka nepieciešams nostiprināt kārtību un drošību, un tad atkal varēs mūs paņemt aiz kakla.» Viņa bažām ir pamats, jo nav skaidrs, cik tālu jaunas politiskās kārtības iedibināšanā gatava iet Ēģiptes armija, kas pārņēma varu pēc H. Mubaraka krišanas. Sākumā bruņoto spēku augstākā padome apgalvoja, ka nodrošinās kontroli pār sabiedrību līdz nākamā gada septembrim, bet tagad paziņots, ka tās pilna vara saglabāsies vismaz līdz 2013. gadam. Tas liek domāt par militāristu vēlmi saglabāt varu, to nostiprinot konstitucionāli, kā arī pasargāt no civilās kontroles.
Daudziem bažas rada arī atļauja piedalīties parlamenta vēlēšanās H. Mubaraka laika valdošās Nacionāli demokrātiskās partijas biedriem. Īsti nesaprotama šķiet vēlēšanu norise trijās kārtās. Tas tiekot darīts, lai garantētu drošību, apgalvo militārā padome. Daudziem neizpratni izraisa arī smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā H. Mubaraka ievietošana ekskluzīvā slimnīcā, turklāt bijušais prezidents katru mēnesi saņemot vairāk nekā 90 tūkstošu ēģiptiešu mārciņu (ap deviņiem tūkstošiem latu). Tiek gaidīta islāmistu uzvara parlamenta vēlēšanās, pirmais posms sāksies 28. novembrī, un tieši viņi var kļūt par galvenajiem oponentiem militārajai padomei.
Arī Ahmeds balsos par islāmistu kandidātiem, jo vēloties īstas pārmaiņas dzīvē, ko nevar nodrošināt līdz šim pie varas bijušie spēki. «Tikai tagad te sākas izpratne par demokrātiju, ko es pazīstu no Rietumu filmām. Taču te jābūt atšķirīgai demokrātijai, jāatceras, ka te ir Austrumi, bet nevajag no mums baidīties,» uzsver Ahmeds.