gadu, nonāks laikmetā, kas ir daudz grūtāk caurbrienams nekā pirmajā darbā aprakstītais labākais nogrieznis Polijas-Lietuvas valstī. Tādēļ visupirms praktiski emocionālas dabas ieteikums - lasīšanu sāciet ar pirmo daļu. Laika žēl nebūs, un lielvalsts nomales dzīves kontrastainais, dramatiskais greznums dos atbilstošu atsvaru otrajā daļā sastaptajam skaudrumam, mēra epidēmijas, Lielā Ziemeļu kara un cilvēku dzīves zudības postažām, kas atklājas košā Daces Meieres tulkojumā.
Sabaļauskaite ir rakstniece, kāda, gribas teikt, «pienākas» katras zemes literatūrai un katram tās piedzīvotajam laikmetam, lai cik tālu pagātnē tas būtu. Igauņu vēsturisko iztēli, pārradot milzīgus laika cēlienus, veicina Jāns Kross, savukārt par mūsu senču zemēm ar līdzīgu vērienu rakstījis Roalds Dobrovenskis un, meklējot prozā tagadnes piesaistes vēl tālākā pagātnē, Jānis Lejiņš.
Silva rerum atklāj vēsturē balstītās daiļliteratūras «zelta griezumu» - taisnību, ka sen zināmas gudrības var piemirst, īpaši, ja to uzturēšana spēkā prasa pamatīgu darbu. Autore liek lietā savas zināšanas un savāktos materiālus, mākslas vēsturnieces aizrautību ar detaļām, sīkumiem, smaržām, toņiem un smalkumiem, mākslu pazinējas kompozīcijas izjūtu, tekstu tomēr nepārsātinot ar pārmērīgiem vēsturisku un priekšmetisku detaļu pieminējumiem, kas XXI gadsimta slieksni pārkāpušam lasītājam varētu kļūt par traucēkli. Sabaļauskaite raksta cilvēkiem, kuru uztveres amplitūdu pārzina un reizē - vērtē gana augstu, turklāt raksta par pilsētu, ko pati caurcaurēm pazīst. Viņa vedina iedomāties laiku, kas aizvien nolasāms Viļņas katedrāļu un namu mūros, bibliotēku un klosteru krājumos, un, pats galvenais, rakstniece zina, ka valodai, ja to veiksmīgi piebur pāri trīs simtiem gadu, apvienojot visas tolaik Viļņā skanošās mēles, piemīt spēja pietuvināt gan īstu, gan izdomātu senu ļaužu raksturus un dzīves skatu.
Gadsimts, kurā iekļaujas pirmā romāna darbības laiks, bija Viļņas diženuma un nerimtīgas attīstības laiks; līdz ar Polijas un Krievijas karu XVII gadsimta vidū un XVIII gadsimta sākuma epidēmiju un kariem mūsu tuvākā dienvidu metropole zaudēja krietnu daļu sava diženuma; nupat iznākušajā grāmatā parādīti visdziļākā pagrimuma gadi; būtiski šķiet, ka par zaudējuma laikmetu var rakstīt tik dzirkstoši, koši un turklāt fonu nepārsātinot ar žēlabām par aizgājušo godību.
Atrast fonu vai attiecīgo enciklopēdijas šķirkli romānā pieminētiem vēstures faktiem rakstniece atstāj mūsu ziņā, ja vēlamies; viņas romāna varoņiem paliek tieši tik liela «realitātes» daļa, lai tā šķistu neatraujama no viņu tēliem. Sazvērestība, Ķēdaiņu ūnijas atbalsts, kas pirms divām paaudzēm kļuvis par apdraudošu noslēpumu, otrās grāmatas varoņiem šķiet vien savādas, nez kur klasificējamas atmiņas - līdz brīdim, kad tās pievienojas pašu jauno bajāru vēlmei mainīt valdošo varu. Taču šādus, no privileģēta attāluma veiktus novērojumus, rakstniece sniedz pieklusinātā formā, pāri visam rādot un tikai dažviet nosaucot vārdā vien neredzamās rokas jeb likteņa ēnu. Viss pārējais šķiet neapšaubāmi nākam no pašu varoņu stāstītā - visi ir vienlīdz tālu, lai nevajadzētu izlikties par tagadnē esošiem, lai nekārotos imitēt viņu valodas un dialektu īpatnības - tāpat kā pirmajā grāmatā, arī otrajā faktiski nav tiešās runas. Tiešs ir vienīgi vēstījums, lieki nesadrumstalojot to ar lingvistiskām stilizācijām, lai arī romānā, protams, ir pa kādam mazāk zināmam vārdam, kas attiecas uz jau svešām reālijām, un pa kādai izsmeļošai zemsvītras piezīmei. Stāstniece panākusi, ka teksts šķiet tajā pašā mirklī tālāk nododams. Tik vienkārši - taču prozā nebūt ne viegli sasniedzami.
Lai arī varētu šķist, ka romāna centrā otrajā grāmatā par dominējošo izvirzās Uršules tēls - viņa ir vienīgā dzīvā saikne ar iepriekšējo bajāru paaudzi no Žemaitijas muižas Milkantiem -, savas lomas spilgti spēlē visi citi varoņi - lai kurai kārtai piederīgi un lai kādos karapulkos karotu. Viens no daudzpusīgi attēlotiem raksturiem romānā ir ebreju ārsts Ārons Gordons - viņam pieder ne tikai gudrības, kas spēj atgriezt dzīvi un noturēt veselību, bet arī uz tā laika fona grūti aptverams dzīves skatījuma gaišums. Viņš ir vienīgais, kuram romāna finālā var noticēt - ka «nākamie simts gadi būs labāki [..], šis būs mūsu gadsimts Viļņā».
Tēls, kas savieno gadsimtus un kam vistiešāk pieskāries XX gadsimts ar savām lomām, valodas teorijām, subjekta un objekta attiecībām, tās beigu beigās atstājot ārpus, ir Jons Kirdējus Bironts - arī tāpēc, ka viņš pats ir metafora, ko autore mēdz minēt, par grāmatu runājot. Pat bez šāda mājiena varētu iztikt, jo autore, kurai ir būtiski pielūkot, lai neviena vēstures liecība neaiziet greizus ceļus, romānā pieminējusi, ka viņš ir vienīgais, par kuru nav ne vārda Norvaišu dzimtas silvā, lai arī pirmā grāmata ar visnotaļ laimīgām beigām, šķita, ir ieviesusi viņu tur uz palikšanu.
Ja kāda Viļņas studenta vārdu es būtu laikus ierakstījusi tīkla meklētājā lietuviski, es jau pirms tikšanās ar rakstnieci varētu ieraudzīt, ka Bironta tēlā viņa iemiesojusi īstu XX gadsimta dēlu, kurš gan pats mēdza teikt, ka ir savā dzimtajā Eiropā uzaudzis XIX gadsimta vidē. Tas ir poļu dzejnieks Česlavs Milošs - cilvēks, kurš arī ar vārdiem spēja radīt pasaules un kurš redzēja, kā ar vārdiem tās mēdz pārvaldīt un pazudināt. Sabaļauskaite, iemiesojot Milošu pārsteidzošajā, taču ticami daudzpusīgajā Bironta tēlā, ir pateikusi viņam savu paldies par klātbūtni Lietuvā un tekstu valstībās. No Miloša studiju laika neprātībām XX gadsimta 30. gados nāk arī leģenda par jaunekļiem, kam iešaujas prātā spēlēties ar Viļņas pazemes briesmoņa - baziliska - tēlu. Baziliska skatiens ir nāvējošs, tāpēc cīņā pret to mēdz pavērst spoguli. Izņēmums - kā rakstniece atgādina arī otrajā grāmatā - ir cilvēki, kuru dzīve ir tik bagāta un sirdī tik daudz vienlīdz laba un ļauna, ka viņu pašu skatiens pārvēršas spogulī un tur, pazemē, viņi sastopas paši ar sevi.