Jautājums par pāvesta aiziešanu vispār tika pacelts jau Jāņa Pāvila II laikā. Un interesanti, ka pāvests Benedikts XVI savā grāmatā - intervijā ar Robertu Zēvaldu - pieļāva tādu iespēju. Tas bija jau 2010. gadā izdotajā grāmatā Pasaules gaisma. Viņam tiek uzdots diezgan konkrēts jautājums, un tur viņš to pasaka. Tagad mēs varbūt zinām daudz vairāk iemeslu, kāpēc viņš to dara. Brauciena laikā uz Meksiku un Kubu - tā to saka oficiālie Vatikāna pārstāvji - viņš nespēja tikt galā ar šodienas izaicinājumu būt tur, kur Pēterim jābūt. Un, ja mēs paskatāmies, ko darīja Pēteris un Pāvils. Viņi ceļoja. Ceļoja un sludināja. Un, tieši redzot, ka viņš vairs nespēj apmeklēt baznīcas un stiprināt, izsverot šo savu stāvokli Dieva priekšā, viņš izdarīja šo savu paziņojumu. Viņš izdarīja šo savu paziņojumu lūgšanu dienā par slimniekiem, 11. februārī, kad svin Lurdas Dievmātes dienu. Mēs atceramies, ka tieši 11. februārī viena no pēdējām vizītēm pāvestam Jānim Pāvilam bija Lurdā Francijā. Un es domāju, ka pāvests gribēja būt solidārs ar tiem, kas cieš. Ar slimniekiem. Šajā dienā viņš uzraksta paziņojumu, ka vēlas ļoti drosmīgi, bet pazemīgi uzticēt Svētajam Garam šo kalpojumu, apzinoties savu nespēku un vājumu.
Bet kā pāvesta lēmumu uztver vienkārši Latvijas katoļi?
Svētais Gars vada baznīcu, un būs jauns pāvests. Un savu kalpošanu viņš vadīs caur lūgšanu un ciešanām. Redziet, tā nav atkāpšanās no amata tādā nozīmē, ka cilvēks nebūtu spējīgs pildīt savus pienākumus. Vēl dienu iepriekš pāvests uzrunāja semināristus un Romas garīdzniekus ar ļoti spīdošu runu. Viņa intelektuālais potenciāls ir ļoti liels. Viņa zināšanas par baznīcu, par baznīcas problēmām un grūtībām ir ļoti lielas. Viņš bija arī Ticības kongregācijas prefekts.
Tomēr tikai pirms daudziem simtiem gadu ir bijis vēl viens tāds gadījums pārskatāmā vēsturē. Pāvesti parasti neatkāpjas.
Pāvestam Jānim Pāvilam II bija drosme palikt, bet pāvestam Benediktam XVI - drosme aiziet. Un tas ir drosmīgs un pazemīgs žests. Jūs piekritīsiet, ka viņš uzsāka savu kalpošanu 78 gadu vecumā. Un mūsu vecumā mēs iedomāties nevaram, kādas problēmas ir cilvēkam šādā vecumā. Bet viņš nokalpoja ļoti brīnišķīgus gandrīz astoņus gadus. Viņš atstāja ļoti lielu garīgu, intelektuālu mantojumu, ko baznīca turpinās apzināties un iepazīt. Viņa pontifikālā zvaigzne turpinās spīdēt. Bet Svētā Gara gudrība, briedums un arī izpratne par pašreizējo stāvokli ļauj viņam būt pilnīgi brīvam Pētera kalpojumu uzticēt citam. Un viņš rīkojas saskaņā ar baznīcas kanoniskajām tiesībām. Tā nav viņa patvaļa. To ir ļoti svarīgi saprast, ka tas ir brīvi pieņemts solis, kas ir saskaņā ar baznīcas kanoniskajām tiesībām. Baznīca vienmēr vadās pēc kanoniskajām tiesībām, kas ir universālas. Tur ir noteikts viss, kā ieceļ priesterus, bīskapus, klēru, lajus, slēdz laulības. Vārdu sakot, regulē visu baznīcas dzīvi. Un kanoniskajās tiesībās ir atrunāts arī garīdznieka atkāpšanās jautājums. Arī Latvijā ir gadījums, kad Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis, vēršoties pie pāvesta, lūdza, lai viņu atbrīvo no bīskapa kalpošanas tajā vai citā diacēzē. Bet viņš paliek bīskaps. Viņš paliks pāvests, bet viņš paliks pāvests emeritus, ja tā varētu teikt.
Pasaules liberālā prese, arī tie mediji, kuri pirms tam asi kritizēja pāvestu un katoļu baznīcu, ir stāvā sajūsmā par pāvesta atkāpšanās lēmumu un tagad slavē Benedikta XVI humāno soli. Kāpēc tā?
Baznīcai ir sava sūtība un misija. Un, paldies Dievam, baznīca nav uzlūkojama tādās kategorijās kā konservatīvs un liberāls. Pat ja tā mums dažreiz gribētos redzēt tādas tendences baznīcā.
Vai prieks par to, ka «pāvesti tāpat kā parasti cilvēki tagad aizies pensijā», nenāk no cerības, ka notiks atkāpšanās no tradīcijām un tiks vājināta šī divus tūkstošus gadu vecā organizācija?
Ir cilvēciskais līmenis. Cilvēks sasniedz noteiktu vecumu, un viņam ir grūti būt harismatiskam. Grūti doties garos ceļojumos. Pāvests Benedikts XVI daudz atteicās no apustuliskajiem ceļojumiem, viņš vairs nevarēja ceļot kā Jānis Pāvils II. Kaut gan viņš labi apzinās, ka tas ir Pētera un Pāvila uzdevums stiprināt baznīcu. Tā viņa līdzstrādnieki saka, ka pāvests nekad nav vēlējies «baznīcu kā cietoksni». Ar šo cienījamo vecumu varētu rasties situācija, kad pāvests tiek piesaistīts tikai Vatikānam un nedzīvo līdzi ar baznīcu. Kas varbūt Latīņamerikā, Filipīnās, Āfrikas valstīs attīstās un vēlas redzēt ganu. Zīmīgi, ka tieši ceļojuma laikā uz Meksiku un Kubu pāvests sāka šo savu lēmumu pārdomāt. Ka tas prasa no viņa ļoti daudz. Tātad viņam pietrūkst fizisko spēku, pat ja garīgo vēl ir daudz. Baznīca ir svētceļniece. Viņa ir ceļā pie cilvēka. Ja viņa vietā nāks cilvēks, kurš būs fiziski labākā formā, viņam būs vieglāk īstenot šo sūtību. Domāju, ka katoļticīgie nav ne nobijušies, ne nobažījušies, ka varētu nākt pāvests, kas varētu kaut ko radikāli mainīt. Viņš var mainīt to, cik viņam kompetence pieļauj. Bet Dieva atklāsme ir nemainīga, un baušļi ir definēti. Jautājums ir tikai, kā tos pasniedz un interpretē. Palīdz šodienas cilvēkam dzīvot.
Pāvesta atkāpšanos saista ar zināmiem skandāliem, kas ir skāruši baznīcu. Vai jūtat, ka ir cietusi katoļu baznīcas autoritāte Latvijā?
Ziniet, baznīca ir svēta savā dibinātājā, bet grēcīga savos locekļos. Cilvēkos, kas mēs esam. Un mēs labi apzināmies, ka baznīca ir slimnīca. Ne velti Kristus ir sacījis, ka viņš ir ārsts. Un tāpēc, jo svētāka ir baznīcas locekļu dzīve, jo, protams, lielāks ir iespaids uz pasauli. Kristus to liek saprast ar līdzību, runājot par gaismu un sāli. Tieši tāpēc pāvests Jānis Pāvils II lūdza piedošanu un piedeva baznīcas vārdā par baznīcas bērnu pieļautajām kļūdām pasaules vēsturē. Bet Dieva atklāsme, kas ir domāta katram cilvēkam un ir aktuāla vienmēr, savu radikālo spēku nezaudēs nekad.
Tiek runāts par reformistisko un konservatīvo spārnu katoļu baznīcā, vai Latvijas katoļu baznīcā ir vērojams kaut kas tāds?
Baznīcas nav tik autonomas. Bet dažās vietās ir redzams garīgs pacēlums, piemēram, Āzijas baznīcās, Ķīnā. Eiropā, šķiet, baznīca ir pagurusi caur patērētāju un materiālistu sabiedrību. Vatikāna Otrais koncils savos dokumentos runā par baznīcu, kas nemitīgi atjaunojas. Bieži vien šo atjaunošanos saprot kā reformāciju. Bet tā ir garīga atjaunošanās, svēttapšanas reforma. Tā nevar būt reforma baznīcas struktūrās. Baznīcai ir galva un kalpošana, lai Kristus evaņģēlija mērķi tiktu piepildīti.