Bazīlijs Plīnijs Slavas dziesmā Rīgai 1595. gadā rakstīja: «Rīgas medalus ir labākais pasaulē, daudz pārāks arī par vīnu senajā Krētā. Ja Orfejs būtu iedevis Plutonam Rīgas medalu, viņam būtu izdevies Eiredīki atgūt.» Var jau būt, ka XVI gadsimtā Rīgas brūvējumi patiešām bija izcili, tomēr grūti iedomāties, ka kāds mūsdienās apgalvotu, ka Latvijā mūsdienās ražotais alkohols ir kvalitatīvs tieši šādas - turklāt iedomātas - pēctecības rezultātā. Izklausās pašsaprotami, tomēr izrādās, ka nav gan.
Kad amerikāņi kaut ko diezgan maigi noburkšķēja par Polijas iekšpolitikā notiekošo, Polijas aizsardzības ministrs Macerevičs vīzdegunīgi attrauca: «Vai tauta, kas savu demokrātiju izveidoja XVIII gadsimtā, mācīs mums, kas ir demokrātija? Mūsu nācija izveidoja pārstāvnieciskās demokrātijas struktūras XIII un XIV gadsimtā un bija demokrātijas avots Eiropā.» (Citēts no http://visegradinsight.eu/warsaw-we-have-a-problem/.) Te nav īstā vieta, lai apspriestu, cik lielā mērā t. s. muižnieku demokrātija bija demokrātija un atbilda pašu poļu interesēm. Runa ir par to, ka ir, maigi sakot, drosmīgi apgalvot, ka kādas nācijas sasniegtais pagātnē nemainīgi turpinās arī šodienā.
Taisnības labad jāatzīmē, ka līdzvērtīgi šaubīgas konstrukcijas būvē ne tikai konservatīvie Eiropā, bet arī liberāļi. Piemēram, ir vismaz savdabīgi iebilst pret stingrāku cilvēku pārvietošanās kontroli Eiropā un nopietnāku ārējās robežas izveidi, atsaucoties uz to, ka, lūk, viduslaikos eiropieši esot brīvi pārvietojušies, kur vien gribējuši, un vēl Pirmā pasaules kara priekšvakarā varējuši braukt no Parīzes uz Maskavu bez vīzas (klasisks piemērs šādai retorikai http://www.eurozine.com/articles/2016-03-30-menasse-en.html).
Jautājums ir, kāpēc vispār šādi eksotiski «argumenti» parādās. Visticamākais, tas notiek tāpēc, ka, nespējot jēdzīgi aprakstīt tagadni un attiecīgi reflektēt par tuvāko nākotni, cilvēki (neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem) meklē kaut kādas analoģijas vēsturē, kas viņiem ļautu šodienas apmulsumā ieviest kaut kādu kārtību. Šīs it kā paralēles ar pagātni ļauj vai nu mierināt sevi, ka «ne jau pirmoreiz kaut kas tāds notiek», vai noraidīt kādus politiskus lēmumus šodien, pretnostādot tiem kā paraugu it kā «pareizāku» pagātni utt. Kulminācija šim diskursam ir «civilizāciju kara» piesaukšana, jo jēdziens diezgan tieši norāda uz it kā vēsturē balstītām atšķirībām un jau pieredzētiem konfliktiem, kas nu 2015.-2016. gadā atkal uzziedot indīgiem ziediem.
Vēsture neatkārtojas - ne kā traģēdija, ne kā farss vai, ja vēlaties, pantomīma. Katrs laiks ir unikāls. Atsaukšanās uz «pagātnes pieredzi» ir izvairīšanās no realitātes.