Homo@lv - ievērots
Brīdi pirms festivāla fināla neiztikt bez minējumiem par potenciālajiem līderiem - ar to cītīgi nodarbojas prese. Pirms pievēršos starptautiskā konkursa programmai, piezīmēšu, ka Latvijas filma Homo@lv nav pazudusi bezgalīgajā Berlināles filmu straumē un 20 Panorama Documente filmu kontekstā. Homo@lv atzinīgi novērtēts lielākajā Vācijas dienas laikrakstā Der Tagesspiegel, uzsverot filmas profesionalitāti un objektivitāti. «Filma par geju un lesbiešu gājienu Rīgā šķietami nemodina lielas gaidas. Aktīvistu prasības un pretinieku argumenti visā pasaulē ir līdzīgi... Tomēr pārsteidzošā kārtā Kasparam Gobam, par spīti trūcīgajiem līdzekļiem, izdodas ar filmu runāt par visus skarošām tēmām. Viņam neeksistē «pareizi» un «nepareizi», «par mums» vai «pret mums». Abas puses viņš portretē godīgi un lieliski. Gan vienu, gan otru pusē ir radikāļi un mērenie... Tas, ka viņš daudzus jautājumus atstāj neatbildētus, ir filmas spēks. Goba ir sapratis, ka netolerancei nav vienkārša izskaidrojuma,» raksta laikraksts.
Nīče un Turīnas zirgs
Tomēr pamatfokuss ir un paliek Berlīnes festivāla konkursa programma, kurā Latvijas filmas vēl nekad nav bijušas - kamēr nebūs, plašu starptautisku publicitāti Latvijas kino ir neiespējami piesaistīt. Ja vērtējam pēc tradicionālās Screen International kritiķu aptaujas, par līderi jākļūst ungāru režisora Bēlas Tarra filmai Turīnas zirgs/The Turin Horse. Tā ir vizuāli un skaniski iespaidīga, melnbalta, skaudra un askētiska filma, galvenie varoņi - tēvs, viņa pieaugusī meita un zirgs - dzīvo šķietami ārpus laika un telpas - nežēlīga vēja plosītā, nomaļā vietā. Šī tekstuāli skopā stāsta laika robežas iezīmē aizkadra teksts filmas sākumā - leģenda par filosofu Nīči un Turīnas zirgu. «1889. gada 3. janvārī Turīnā Frīdrihs Nīče iziet no 6. nama Karlo Alberta ielā. Netālu no viņa kāds kučieris netiek galā ar spītīgu zirgu. Par spīti lūgumiem, zirgs atsakās izkustēties no vietas, kučieris zaudē pacietību un sāk to sist ar pletni. Nīče pienāk pie pajūga, pārtrauc brutālo darbību un raudot apķeras zirgam ap kaklu. Kalpotājs aizved Nīči mājās, kur viņš divas dienas nerunājot un nekustoties noguļ uz dīvāna, tad pasaka vārdus: «Māt, es esmu dumjš», un nodzīvo vēl desmit gadu - klusumā un nespēkā, mātei un māsai rūpējoties par viņu. Mēs nezinām, kas notika ar zirgu,» - tādi ir režisora Bēlas Tarra vārdi filmas sākumā. Filma veidota kā eksistenciāli skaudra vīzija, kurā arīdzan ir spītīgs zirgs un nikns kučieris, iespējams, tie, kas nospēlēja fatālu lomu Nīčes dzīvē, iespējams, pavisam citi, sava veida pieturas punkti spilgtajā kinematogrāfiskajā meditācijā par ikdienas rituāliem un eksistences trauslumu. Filmai ir iespaidīgs skaņu celiņš, tās operators vācietis Freds Kēlemens savulaik strādājis arī Rīgā. Līdzās Turīnas zirgam vērts piefiksēt vēl dažus potenciālos līderus - vācu filmu Kurš, ja ne mēs?/If Not Us, Who? - pazīstamā vācu dokumentālā kino režisora Andresa Feiela terorisma pētījumu Rietumberlīnes intelektuāļu lokā 60.-70. gadu mijā un vienlaikus arī pārliecinošu melodrāmu. Labas izredzes ir arī irāņu drāmai Naders un Simina. Šķiršanās, kuras kvalitātes paspilgtina arī «politiskā aktualitāte» - fakts, ka filma ir no Irānas, valsts, kurā patlaban cietumā atrodas viens no Berlīnes festivāla žūrijas locekļiem Džafars Panahi.