Dažādi argumenti
Baumaņu ģimenes laulība šķirta 2007. gadā, un tajā brīdī vecāki, neiesaistot tiesu, noslēdza vienošanos, ka turpmāk tēvs dzīvos kopā ar meitu, ko viņš apņemas uzturēt, bet māte dzīvos ar dēlu, kuru savukārt uzturēs viņa. Taču pēc šķiršanās abi bērni pārcēlās dzīvot pie tēva, un Andris gaidīja, ka bērnu māte finansiāli palīdzēs uzturēt dēlu. «Uzskatīju, ja jau māte apņēmās uzturēt dēlu, tas bija jādara pat situācijā, kad zēns izvēlējās dzīvot pie manis, nevis, kā līgumā norunāts, - pie mammas,» pārliecināts Andris. Taču, kad pusgadu no bijušās sievas, kura, pēc vīra teiktā, trūkumu necieta, dēla uzturam neko nebija saņēmis, Andris vērsās tiesā ar lūgumu piedzīt uzturlīdzekļus.
Lai arī statistika rāda, ka lietas par uzturlīdzekļu piedziņu bērniem tiesa izskata 3-6 mēnešu laikā, šajā lietā nekāds lēmums netika pieņemts vairāk nekā gadu, un tikai 2009. jūnijā tika pieņemts pagaidu lēmums, ka mātei par dēla uzturēšanu jāmaksā 80 latu mēnesī. Toreiz Andris iesniedza prasību arī par pagaidu uzturlīdzekļu piedziņu meitas uzturam, tomēr tiesa to noraidīja, uzskatot, ka spēkā ir vecāku vienošanās, kas paredz, ka meitu uztur tēvs.
Situācija mainījās pagājušā gada aprīlī, kad dēls un meita izvēlējās turpmāk dzīvot pie mātes. Andris stāsta, ka tobrīd sācis uz bijušās sievas kontu pārskaitīt 120 latu meitas uzturam, kā noslēgtā vienošanās to paredzēja. Viņš arī uzskatīja, ka saskaņā ar to pašu vienošanos par dēla uzturu jāgādā mātei. Tomēr viņa vērsās ar pretprasību tiesā, lūdzot piedzīt no tēva uzturlīdzekļus arī dēlam. Šoreiz tiesas lēmums tika pieņemts īsā laikā un par labu prasītājai - nu tēvam papildus uzturlīdzekļiem meitai bija jāmaksā arī tiesas piespriesti 120 lati dēlam. Šoreiz tiesas spriedums vairs netika balstīts uz vecāku vienošanos, spriedumā norādot, ka iebildums par to ir nepamatots, jo «tiesas skatījumā uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums un apmērs izriet no likuma, nevis vienošanās, kas varētu pastāvēt starp vecākiem». «Tā kā lēmums pieņemts ar atpakaļejošu datumu, izrādījās, ka par dēla uzturēšanu esmu bijušajai sievai parādā tūkstoš latu. Šī iemesla dēļ gandrīz paliku bez dzīvokļa, jo zvērinātais tiesu izpildītājs bija gatavs vērst pret to prasību. Nekas cits neatlika, kā aizņemties naudu un parādu nolīdzināt,» stāsta Andris Baumanis, kurš ir nepatīkami pārsteigts par to, ka vienā situācijā tiesa lemj vienu, bet citā, taču analogā situācijā - citu.
Izdevumi jāpamato
«Bieži lietas par uzturlīdzekļu piedziņu tiesā nonāk tikai tāpēc, ka vecāku starpā iztrūkst normālas komunikācijas,» saka Ilona Rūķe, tiesnese ar 17 gadu stāžu, kura ieguvusi maģistra grādu starptautiskajās Eiropas tiesībās un lasa lekcijas par bērnu tiesību regulējumu Latvijā un starptautiskā mērogā. Viņa uzskata, ka tiesai vajadzētu būt pēdējai instancei, kur vecākiem vērsties, vispirms jāmēģina domstarpības risināt, konsultējoties ar juristu, bāriņtiesā vai izmantojot mediācijas pakalpojumus. Taču pēdējā instance tiek izmantota kā vienīgā. Ilona Rūķe novērojusi, ka bieži uzturlīdzekļu piedziņas lietās rūpes par bērnu uzturu aizēno vecāku savstarpējo attiecību kārtošana. Māte un tēvs uz notiekošo raugās no savām pozīcijām, ne bērna, lai gan šādos strīdos, kad notiek tirgošanās par apgādību, uzturlīdzekļu maksāšanu, bērna interesēm jābūt pirmajā vietā. Taču bērni nereti, īpaši šķiršanās lietās, ir tikai ierocis vecāku rokās. «Diemžēl gan vecāki, gan bērni bieži aizmirst, ka viņiem bez tiesībām ir arī pienākumi vienam pret otru,» atgādina tiesnese. Ilona Rūķe stāsta, ka bijuši gadījumi, kad uzturlīdzekļi prasīti 300 un 1000 latu apmērā, jo kāpēc atteikties no dzīves, kāda līdz tam bijusi. «Ir gadījumi, kad tiek prasīti nesamērojama apmēra uzturlīdzekļi, uzrādot pārspīlētas bērna vajadzības. Bet ir lietas, kur strīdas par to pašu minimumu vai 10-20 latiem. Taču vajadzībām jābūt sabalansētām ar ģimenes budžetu un izdevumi tiesā jāpamato. Protams, ne visas vajadzības var izteikt naudā un uzlikt uz papīra, skaidrs arī, ka tas vecāks, pie kura bērns dzīvo, tērēs vairāk, jo daudzas lietas ikdienā vienkārši nav paredzamas.» Taču jāatceras, ka bērna uzturēšana ir abu vecāku pienākums atbilstoši savas mantas stāvoklim un nodrošināt to vismaz valstī noteiktajā minimālajā apjomā vecākiem ir obligāta prasība.
Šī tiesāšanās ir sarežģīta, šajās lietās nepieredzējušam cilvēkam grūti izsekojama, jo ar tiesvedību saistīti gan pārmetumi par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, ienākumu neatklāšanu un nodokļu maksāšanu vai nemaksāšanu, gan dzīvošanu neatbilstoši ienākumiem. Dzīve kā seriālā - tā varētu raksturot šo situāciju, jo, kamēr vecāki tiesājas, cik kuram par kuru bērnu jāmaksā, katram no vecākiem izveidojusies jauna ģimene. Dēls ierāvies sevī, pārdzīvo notikušo un ar tēvu nesarunājas, bet meita, kura nu jau pilngadīga, iesniegusi prasību tiesā, prasot no tēva jau uzturlīdzekļus pati sev. Andris Baumanis piebilst, ka, strādājot ar pacientiem, arvien vairāk dzirdēts par līdzīgiem gadījumiem, ka aiz strīdiem par naudu pazūd cilvēciskais. Arī tiesnese Ilona Rūķe piekrīt, ka aug jauna patērētāju paaudze, kurai mainījusies vērtību sistēma.