Nav jāsatraucas
Bērnu mānīšanās liecina par spēju daudzslāņaini uztvert lietas. Vecākiem nevajadzētu satraukties, ka bērns melo. Sarežģītie smadzeņu procesi, kas ļauj bērnam noformulēt melus, liecina par agrīnām mazuļa intelekta spējām, tā par kanādiešu zinātnieku pētījumu raksta BBC. Zinātnieki, analizējot divu līdz 17 gadu vecu bērnu melošanas paradumus, noskaidrojuši, ka no 1200 bērniem divu gadu vecumā melot prot piektā daļa. Četru gadu vecumā to lieliski spēj jau 90% bērnu, bet vislabāk bērns prot mānīties 12 gadu vecumā. Vēlāk šī tendence sarūkot. Bērni melo dažādu iemeslu dēļ - lai tiktu pie kārotā, piemēram, saldumiem, izvairītos no vecāku soda un arī nevēloties viņus skumdināt. Dažkārt bērni melo labu nodomu vadīti - viņi visi grib būt labi, stāsta ģimenes psihoterapeits Sandis Dūšelis.
S. Dūšelis klāsta, ka maza bērna pasaules uztvere vairāk līdzinās dzīvei pasakā. Pieaugušajiem dažkārt grūti to izprast. Piemēram, pārdzīvojot savas ciešanas, mazulis savās fantāzijās mammu var saredzēt gan kā feju, gan raganu. Tas ir veids, kā mazais cilvēks apgūst pasauli, tādējādi ne visi bērnu stāsti jākvalificē kā nosodāma melošana. «Nevar saprast, vai meita melo vai fantazē. Viņa jauc realitāti ar iedomu pasauli, pagātni ar tagadni. Bērnam grūti atšķirt to, kas patiesībā noticis un kā nekad nav bijis,» par savu divgadīgo meitu stāsta Santa. Ja bērns fantazē un viņam ir iedomu draugi un iedomu dzīve, vecāki var piedalīties šajā fantāzijas spēlē. Tā var daudz uzzināt par bērna iekšējo pasauli, mudina antropoloģe Aivita Putniņa.
Apzinātie meli
Ilonas četrgadīgais dēls parasti mānās brīžos, kad jāuzņemas atbildība par pastrādātajiem stiķiem. Gadoties, ka Rūdolfs dārziņā ar citiem saplūcas, bet «dēls nekad neatzīstas nedarbos. Atzīšanos var panākt tikai tad, kad audzinātāja tieši pasaka - es redzēju. Un arī tad dēls mēģina izlocīties, vainu noveļot uz citiem zēniem», stāsta Ilona. Savukārt Jānis atzīstas, ka bērnībā bijis rūdīts melis. Mammai nekad nav teicis taisnību, jo ikreiz dabūjis ar siksnu. Vēlāk bijis tā, ka vecāki viņam nav nemaz taujājuši - kur biji un vai to izdarīji tu? «Nebiju muļķis, teicu, ka nedarīju, bet viņi vienalga neticēja - pēriens tika vienmēr. Tomēr laboties man neizdevās,» atminas puisis. Līdzīgi bijis arī pusaudža gados. Tikai tad jau Jānis netika pērts, bet saņēma «klusējošu nosodījumu» vairāku dienu garumā.
Psihoterapeits S. Dūšelis teic, ka vecākiem jāpievērš uzmanība bērnu meliem brīdī, kad meli tiek apzināti izmantoti, lai attaisnotu savu rīcību vai lai izvairītos no atbildības. Šādos momentos svarīgi apzināties, kādi ir bērna melošanas nolūki. Ja atvases melo, baidoties no vecākiem, tad jāizanalizē sava rīcība - ko es daru tik nepareizi, ka bērns baidās no manis? Sandis Dūšelis stāsta, ka vecāku nosodošā reakcija, piemēram, pēriens par nodarījumu, atvasē izsauc vēlēšanos melot, tādējādi slēpjot nedarbu. Kā rīkoties? Ja pieaugušie tik tiešām grib saprasties ar savu bērnu, ir atklāti jāsaka - mēs daudz labāk saprastos, ja tu nemelotu. S. Dūšelis atgādina, ka ļoti svarīga ir tēva un mātes iejūtība. Vecākiem jāpanāk, ka mazais palaidnis viņiem uzticas, kaut arī būtu sastrādāti nezin kādi nedarbi.
Bērni kāpostos
Lai gan vecāki māca bērniem nemelot, viņi paši šajā ziņā bieži grēko. Taču bērns ir pietiekami gudrs, lai atšķirtu, kad vecāki melo un kad ir patiesi, stāsta eksperti. Tā iznāk, ka bērns mācās melot arī no vecākiem.
Uz jautājumu - kā rodas bērni? - vecāki man atbildēja, ka atrod tos kāpostos. Tā kā esmu dzimusi decembrī, tam neticēju. Atminos, ka pēc vairākiem gadiem, kad vecākiem uzdevu šo pašu jautājumu, viņi muļķīgi smaidīja un izvairījās atbildēt. Acīmredzami viņiem bija neērti man skaidrot procesu. Samulsu arī es. Kopš tās reizes netaujāju arī par citiem kutelīgiem jautājumiem. A. Putniņa apgalvo, ka mazā mānīšanās bērniem tēva un mātes izpratnē nebūt netiek klasificēta kā meli, bet viņu atvases melus uzreiz sajūt un saprot, ka lielie cilvēki viņiem neuzticas. Eksperti ir pārliecināti, ka jautājumu - kā rodas bērni? - vecākiem būtu jāmāk izskaidrot. A. Putniņa stāsta, ka viņas bērniem pieticis ar bioloģisku skaidrojumu par šūnām un to dalīšanos. Tas ir audzinoši un izzinoši. «Bērniem neinteresē attiecību līmenis, jo viņi to vēl neizprot,» tā antropoloģe. Ja nu vecāki tiešām nevar saņemties un pastāstīt, kā rodas bērni, iespējams, ir godīgi jāatzīstas - es vēl nevaru tev to izstāstīt.