Atkarība rodas tik ātri un spēcīgi, ka pārējā pasaule uz tās fona kļūst pelēkāka, atzīst bērnu vecāki, runājot par atvases aizraušanos ar datorspēlēm vai nebeidzamajām sarunām sociālajos tīklos. Vecāki vēlas, lai bērnu galvenās intereses būtu reālajā pasaulē, jo dzīve taču notiek pa īstam, nevis virtuāli.
Bērnu ārsti un psihologi pamatoti uzskata, ka līdz skolas vecumam dators bērna pasaulē ir lieks. Vēl par agru galvassāpēm, apsarkušām actiņām un niezošiem plakstiņiem, kas piemeklē datora lietotājus. Turklāt saziņa un socializēšanās ar datora starpniecību agrā vecumā nerada patiesu izpratni par cilvēku attiecībām īstajā dzīvē. Līdz skolas vecumam piemērotākās ir tradicionālās audzināšanas metodes. Datorspēles un sociālie tīkli neiemācīs lēkt, skriet, runāt un saprast teikto, uzvesties sabiedrībā, emocionālo inteliģenci. No vienas puses - pieaugušie seko tehnoloģiju attīstībai, cenšas tikt «laikam līdzi», saziņai lieto gan datoru, gan gudros tālruņus, taču tas vienlaikus rada bažas par tehnoloģiju «infekcijas» ietekmi uz bērniem. Būtu biedējoši, ja pienāktu brīdis, kad bērni vairs neceptu kūkas smilšu kastēs, bet tikai datorā dzenātu kādu spēlīti. Tomēr pilnībā izbēgt no datoru pieaugošās ietekmes gan izglītībā, gan izklaidē nebūs iespējams. Te ir vieta gudram kompromisam un vecāku un pedagogu modrajām acīm. Lietot datoru izglītībai ir jēgpilni jau nobriedušai personībai vai arī uzmanīga pedagoga vadībā.