2005. gada 15. martā tika gatavots Satversmes tiesas spriedums tā saucamajā māmiņu algu lietā, ar kuru tika atzīti par konstitucionāliem likuma noteikumi par vecāku pabalsta izmaksu strādājošiem vecākiem 50% apmērā no sākotnēji aprēķinātās māmiņu algas. Zināmā mērā nepamanīts palika jautājums par māmiņu algu atcelšanu strādājošiem vecākiem vispār no šā gada 3. maija. Formāli 2009. gada 16. jūnijā izdarītie grozījumi likumā «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu», ar kuriem izslēgts tā 10.4 panta pirmās daļas 1. punkts, kas paredzēja tiesības vecākam, kurš strādā, arī saņemt vecāku pabalstu par bērnu līdz viena gada vecumam, netika apstrīdēti. Tas nozīmē, ka turpmāk ģimenei vai vientuļajai mātei, piedzimstot bērnam, būs jāizvēlas vai nu nestrādāt un saņemt vecāku pabalstu, vai nu strādāt un nesaņemt neko. Ievērojot, ka vecāku pabalsts kā sociālās apdrošināšanas pabalsts noteikts 70% apmērā no saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāks kā 70% no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršā apmēra, kas šobrīd ir 45 lati, minimālais pabalsta apmērs ir 63 lati. Saņemot valstī noteikto minimālo darba algu (ap 120 latu uz rokas), pabalsts būs aptuveni 88 lati. Nekādus papildu ienākumus no algota darba saņemt nevarēs.
Ja ģimenē pirms bērna piedzimšanas mammai bija maza alga vai viņa nestrādāja, bet tēvam bija labs atalgojums, ģimenei būs jāizvēlas, vai tētim turpināt strādāt un mātei saņemt minimālo vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu, kas patlaban ir Ls 50, vai tētim nestrādāt vai strādāt nelegāli. Satversmes tiesas motīvos, kā arī Labklājības ministrijas skaidrojumos norādīts, ka vecāku pabalsta kā apdrošināšanas pabalsta mērķis ir kompensēt personai darba algas ienākuma zaudēšanu sakarā ar bērna piedzimšanu un kopšanu līdz vienam gadam, kas būtu šī pabalsta vienīgais uzdevums. Tomēr rodas jautājums, kā ir ar atbalstu bērnam.
Satversmes 110. pants, Latvijai saistošā konvencija par bērnu tiesībām, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka valstij pozitīvu pienākumu atbalstīt tieši bērnu. Latvijas valsts bērnam līdz viena gada vecumam nesniedz faktiski nekādu atbalstu. Gluži pretēji, piedzimstot bērnam, vecākam līdzšinējie ienākumi nevis saglabājas vai palielinās, bet samazinās, jo vecāku pabalsts ir noteikts tikai 70% apmērā no līdzšinējās algas, tātad 30% tiek zaudēti.
Satversmes tiesa spriedumā atzinusi, ka vecāku pabalsta maksāšana strādājošam vecākam nostāda nevienlīdzīgā stāvoklī nestrādājošo vecāku. Bērnam, it īpaši līdz viena gada vecumam, ir nepieciešama 24 stundu uzraudzība un aprūpe. Tātad bērna kopšana, kas faktiski arī ir darbs, ir jāatalgo vai jākompensē. Vecāks, kas pats nekops bērnu, bet strādās, uzticēs bērna kopšanu kādai citai personai, kurai par šo darbu jāsamaksā, vienlaikus šis vecāks maksās valstij nodokļus, bet vakarā pēc darba auklēs savu bērnu. Tādējādi tiks normāli nodrošinātas vairākas personas, bet tas, kas tagad ir noteikts no valsts un atbalstīts no Satversmes tiesas puses, ir vienlīdzīga nabadzība jaunajiem vecākiem un ģimenēm ar bērniem. Nekādi legāli papildu ienākumi no sava darba vientuļajai mātei ar bērnu netiek pieļauti. Labākajā gadījumā šādi vecāki tiek iestumti nelegālajā darba tirgū.
Par to, ka valstī nav atbalsta bērniem, liecina arī no Valsts uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamā minimālā uzturlīdzekļu apmēra samazināšana attiecīgi līdz 30 un 35 latiem. Tomēr viskrasākā situācija ir izveidojusies parādu piedziņas procesā. Ar nesen pieņemtajiem grozījumiem Civilprocesa likumā tika noteikts, ka piedziņu nevar vērst pret bērna uzturlīdzekļiem Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmērā, kuru, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, maksā viens no vecākiem vai Uzturlīdzekļu garantiju fonds. Pašlaik saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir attiecīgi 45 un 54 lati. Tas nozīmē, ka uz bērnam maksājamiem uzturlīdzekļiem, kas pārsniedz noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru, var vērst piedziņu un no tiem segt vecāka, ar kuru dzīvo bērns, parādu. Ja, piemēram, mammai, kuras bērnam tēvs maksā uzturlīdzekļus 80 latu mēnesī, ir kredīts un, nespējot to samaksāt, pret viņu vērsta piedziņa, bērna uzturam paredzētie līdzekļi virs minimālo uzturlīdzekļu apmēra tiks atņemti parāda segšanai. Vēl vairāk, ja tētis maksās bērna mātei uzturlīdzekļus labprātīgi uz vienošanās pamata, bērns šos uzturlīdzekļus nedabūs vispār, jo tos no mātes konta savāks tiesu izpildītājs un saņems mammas kreditors. Nav jābūt speciālistam, lai saprastu, ka šāda situācija ir nenormāla un pat klaji prettiesiska. Faktiski pilnīgi legāli vecāka kreditors šī vecāka parāda dēļ atņem bērnam viņa uzturam paredzētos otra vecāka maksātos uzturlīdzekļus. Tātad kreditora intereses ir nostādītas augstāk par bērna interesēm un tiesībām. Bērnam legāli tiek atņemts faktiski viņa īpašums - uzturlīdzekļi, kas pēc likuma paredzēti bērna uzturam, aprūpei un audzināšanai.