Pats smagākais ir šis ierastās vides zaudējums - līdz šim tu biji iekšā, tevi cienīja, aicināja pie galda, bet tagad esi ārpus. Pasaule ir sadalījusies divās cieši noslēgtās daļās - tie, kuri strādā, un tie, kuri nekur nestrādā. Sevišķi skaudri to var izjust pirms Ziemassvētkiem. Pirmajiem ir steiga, aizņemtība, stress, draugi, korporatīvās ballītes, dāvanas. Otrajiem nav nekā, ir tikai stress un sajūta, ka esi no tā visa izslēgts. Dzīves vilciens ripo uz priekšu, bet bez tevis. Ir darbs - tu esi, nav darba, tevis arī nav.
Sociālajos portālos internetā nereti parādās izmisīgi lūgumi palīdzēt. «Esmu izmisumā, krietni ilgāk par gadu palikusi bez darba! Dzīvoju no bērnu pabalsta un tiesas ceļā piedzītajiem alimentiem... Piekristu jebkādam darbam, lai tikai maniem bērniem būtu cienīga dzīve.» Parasti tās ir sievietes, kuras izmisumā gatavas uz visu. Jādomā, kāpēc viņām blakus nav ne bērnu tēva, ne arī citu tuvinieku - māsu, brāļu, radu? Varbūt šādās reizēs labāk var apjēgt, cik bezgala vērtīgas ir kādreiz Latgalē izplatītās kuplās un draudzīgās ģimenes, kuras nekad neatstāja savējo nelaimē, pametot apakšā kādu spilventiņu.
Bet ir jau arī otra galējība - visu laiku cerēt, ka otrs nāks un izņems tevi no cilpas. Tālajos deviņdesmitajos, kad bezdarbs valstī bija tikpat liels kā tagad, pazinu kādu ģimeni, kurā vīrs palika bez darba. Ģimenes dzīve pārvērtās par murgu, jo sieva rāvās melnās miesās, bet laulātais draugs sēdēja pie televizora, lamāja valsti un nepārtraukti niknojās par to, ka sieviņa, veiksminiece un pirmrindniece, nevar atrast darbu arī viņam.
Ja atrastos kāds bagāts burvis, kas sarīkotu Ziemassvētku eglīti bezdarbniekiem, šādā veidā apliecinot to, ka arī viņi ir svarīgi, nozīmīgi un vajadzīgi! Katrā svecītē, kuru viņi iedegtu lielajā eglē, būtu kāds skaudrs dzīvesstāsts. Varbūt šī uguntiņa labāk izgaismotu to, kur šajā nelaimē ir vainojama valsts, kur ir vainojami paši, un tad to piepildīto cerību liesmiņu jaunajā gadā būtu krietni vairāk.