Tā nav Francijas kristiešu nepatika pret musulmaņiem un islāmu kā reliģiju - nevienam šajā valstī nav aizliegts brīvi izvēlēties savu ticību. Parlamenta lēmuma pamatā ir vēlme aizsargāt šai Eiropas valstij piemītošās kultūrvēsturiskās tradīcijas, kur nav vietas tādām arhaiskām sieviešu pazemošanas ieražām. Sejas noslēpšana ir tikai neliela daļa no plašajiem daudzās musulmaņu sabiedrībās pastāvošiem aizliegumiem, kas neļauj sievietēm piedalīties sabiedriskajā dzīvē, un ir kliedzošs cilvēktiesību pārkāpums.
Islāmticīgajiem Francijas iedzīvotājiem drīzāk vajadzētu padomāt par savu iekļaušanos šīs valsts saimnieciski kulturālajā dzīvē un spēt novērtēt, kādas izglītības un karjeras iespējas piedāvā Francija, kādas ir šajā valstī pastāvošās indivīda tiesības un brīvības. Der atcerēties, ka neko tādu neizdosies ieraudzīt daudzās tradicionālajās islāma valstīs. Simtiem miljoniem bērnu tur nav tikpat kā nekādu izredžu nedz tikt pie pieklājīgas izglītības, nedz vieglākas un cilvēka cieņu nepazemojošas dzīves. Protams, daudzās no šīm valstīm valda dažādas stingrības pakāpes autoritārie režīmi, kuru valdnieki pastāvošo netaisnību attaisno ar turēšanos pie tradicionālās musulmaņu kultūras. Protams, klaji meli, kuru tīmekļos nesapinas Human right watch, savos ikgadējos pētījumos dodot atbilstoši zemu novērtējumu šādiem režīmiem par cilvēktiesību neievērošanu.
Francijas Nacionālās sapulces lēmums uzskatāms par zināmu trauksmes signālu, kas parāda franču nācijas uztraukumu par citiem etnosiem un reliģijām piederīgo aizvien lielāku klātbūtni šajā valstī. Lieki teikt - jutīgs jautājums, bet Latvijai tas dod cerības uz lielāku izpratni Parīzē, kad runa ir par latviešu nācijas apdraudētību savā dzimtenē.