Daudz tiek runāts par mūsdienām atbilstošām prasmēm, bet kādai tad jābūt izglītībai XXI gadsimtā?
Labs jautājums. Es domāju, ka pašam mācību procesam gan skolotāja, gan skolēna acīs XXI gadsimtā ir jābūt pievilcīgam. Joprojām pārāk daudz skolēnu pārtrauc mācības, uzskatot, ka skola ir garlaicīga. Mums ir jāpanāk, lai skolēni būtu ieinteresēti visu dienu pavadīt mācību vidē. Tas nozīmē, ka ir jāpārorientējas no tradicionālo mācību priekšmetu mācīšanas un satura iekalšanas uz prasmju apgūšanu. Piemēram, skolēnam jāapzinās sava loma pasaulē, jāprot strādāt komandā, jāzina, kā atrisināt dažādas problēmas, jāprot būt radošam. Arī modernās tehnoloģijas izglītības procesu var padarīt pievilcīgāku, bet tas ir tikai atbalsts. Būtiskākais ir radīt skolēniem saistošu izglītības pieredzi, kamēr viņi ir skolā.
Cik tālu no šī mērķa esam, ja runājam par Eiropu?
Mēs joprojām saskaramies ar izaicinājumiem, bet redzams, ka daudzu valstu Izglītības ministrijas nopietni domā par šo pāreju un mudina skolotājus izmantot aizvien inovatīvākas pieejas. Tomēr ir vairāki šķēršļi, kas jāpārvar. Vispirms jau - Eiropā liela daļa skolotāju ir tuvu pensijas vecumam, un būtu jānodrošina, lai šo skolotāju zināšanas un bagāto pieredzi kaut kādā veidā pārņem jaunie skolotāji. Taču arī pašas tehnoloģijas ir nozīmīgs šķērslis. Ir tādas valstis kā Dānija, kur modernās tehnoloģijas mācību procesā tiek izmantotas ļoti plaši, bet, skatoties uz Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm, redzama plaisa. Ir lielas atšķirības digitālo tehnoloģiju pieejai skolās. Daudzi uzskata, ka pietiek ar to, ka šīs tehnoloģijas skolēniem ir pieejamas mājās, tomēr tikai ar skolotāja palīdzību bērni var saprast, kā tehnoloģijas efektīvi izmantot mācību procesā, nevis tikai lai sarunātos ar draugiem sociālajos tīklos.
Tas nozīmē, ka tehnoloģijām jāieņem lielāka loma skolu vidē?
Es domāju, ka ir svarīgi, lai tām būtu lielāka loma. Mēs redzam, ka tad skolēni ir motivētāki un ieinteresētāki. Turklāt, izmantojot modernās tehnoloģijas, pašiem pedagogiem ir vairāk laika koncentrēties uz skolēnu vajadzībām. Lielisks piemērs ir kādā skolā Lielbritānijā. Tur izstrādāta interaktīva personalizētāka pieeja skolēnu mājasdarbiem. Skolotāji sagatavo dažādu grūtības pakāpju uzdevumus, un, kad bērni pilda mājasdarbus, sistēma atpazīst, kuri skolēni saskaras ar grūtībām konkrētu uzdevumu izpildē. Piemēram, tiek konstatēts, ka bērnam bijušas problēmas ar uzdevumiem, kuros jāizmanto algebra. Tajā pašā laikā šādu informāciju saņem arī skolotājs. Ieguvēji ir gan skolotāji, gan skolēni - pedagogam ir iespēja nākamajā mācību stundā intensīvāk strādāt ar tiem skolēniem, kuri mācību vielu nav sapratuši pietiekami labi, un tajā pašā laikā piedāvāt āķīgākus uzdevumus citiem. Savukārt bērniem mājasdarbā sistēma piedāvā zemākas grūtības pakāpes uzdevumus. Tādējādi skolēns nekļūst nomākts un nepārtrauc mācības.
Latvijā savulaik izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis uzskatīja, ka ikvienam pirmklasniekam skolā ir jābūt planšetei. Tā ir pareiza pieeja?
Šāda pieeja ir fantastiska, tomēr es nezinu, vai tām jābūt planšetēm, piemērotākas būtu hibrīdierīces, jo tad uz ekrāna skolēns var izmantot gan pildspalvu, trenējot rokrakstu, gan tastatūru. Bet tas, protams, ir finanšu jautājums, ar ko var saskarties attiecīgās ministrijas.
Runājot par šādas pieejas rezultātiem, mēs varam paskatīties uz Austrāliju - tur ir pasaulē pirmās skolas, kurās katram skolēnam ir nodrošināta piekļuve modernajām tehnoloģijām. Rezultātā ilgtermiņā ir ļoti mainījies mācību process. Tipiskākā problēma, mērot tehnoloģiju ietekmi uz izglītības procesu Eiropā, ir tas, ka efekts neatspoguļojas skolēnu eksāmenu rezultātos. Taču Austrālijā situācija ir citāda. Tiem skolēniem, kuri ir varējuši izmantot tehnoloģijas katru dienu, eksāmenu rezultāti vidēji ir augstāki nekā citiem. Jāņem gan vērā, ka šādas pārmaiņas nenotiek nakts laikā, tam vajadzīgi vairāki gadi. Turklāt ar tehnoloģijām vien nepietiek - nepieciešama arī atbilstoša infrastruktūra, ieinteresēti un apmācīti skolotāji un izstrādāta monitorēšanas sistēma, lai pārliecinātos, ka ejam pareizajā virzienā un ir rezultāti.
Latvijā ne visi skolotāji ir gatavi izmantot modernās tehnoloģijas, jo gluži vienkārši tās nepārzina. Kā ir citur Eiropā?
Pēc Eiropas Komisijas datiem, katrs otrais skolotājs Eiropā savā brīvajā laikā ir apguvis moderno tehnoloģiju izmantošanu. Tas liecina par skolotāju ieinteresētību. Bet ir liela starpība, vai skolotājs ir apguvis tikai pamatprasmes vai spēj šīs tehnoloģijas izmantot pedagoģiskajā darbā. Ja skolotājs ir redzējis, kā tas veiksmīgi notiek citur, viņš ir vairāk ieinteresēts izmantot šādas metodes pats. Skolotājiem ir jārod iespēja redzēt veiksmīgos piemērus un saprast potenciālos ieguvumus sev un skolēniem. Nedrīkst aizmirst arī par atbilstošu infrastruktūru, jo nereti pedagogi sūdzas, ka izglītības iestādē ir tikai viena datorklase, uz kuru jāpiesakās pat nedēļu iepriekš. Skolās parasti ir viens vai divi entuziasti, kas aizraujas ar informācijas tehnoloģijām. Viņi jāmudina būt par mentoriem citiem, izveidojot domubiedru grupas. Tomēr pamatā ir jāsaprot, kas ir nepieciešams skolēniem, kādi mērķi jāsasniedz, un tikai tad jāķeras klāt tehnoloģijām, nevis jāizmanto tās vienkārši tāpēc, ka tas ir stilīgi.
Kā Latvija izskatās uz citu valstu fona, ja runājam par moderno tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā?
Latvijā ir aizsākti ļoti interesanti pilotprojekti, un pirmie rezultāti ir labi. Tomēr Eiropas līmenī ir grūti salīdzināt, jo katrai valstij ir sava specifika, vēsture. Rodas iespaids, ka šeit ir ļoti apņēmīga sabiedrība un cilvēki ir gatavi pārmaiņām, nebaidoties būt kādā jomā pirmie.