Bez nosaukuma

muzikoloģe, Dr. art
Es biju laimīga - visas sešas stundas un ilgi pēc tam. Diriģents un mūziķi pilnīgi turēja savā varā. Šī muzikālā gada beigas Latvijā varētu saukt par katarsi Vāgnera nāves ēnā: fon Trīra Melanholija, Dievu mijkrēslis un Tanheizera svētceļnieku koris Doma baznīcā, atvadoties no Imanta Kokara. Šāda mūzika iezīmē lielu laikmetu nomaiņu, kad grandiozu un dziļu sabrukumu apspīd «jaunā» apsolījuma zelta maliņa. Labs atradums ir ierobežotais skatuves laukums - rupors - 1. cēlienā. Mūzika dodas pie klausītāja koncentrēti un personiski.

teātra kritiķe
Garlaicīgi nebija ne brīdi. Vāgnera mūzika atkal pārsteidza, ka ir ne tikai troksnis un varenība, bet arī maigas, liriskas vietas. Tās ļoti trāpīja. Režijā mulsināja, ka viss norisinājās seriālu veidā, kā sadzīviska attiecību melodrāma starp pagļēviem vīriešiem un piekrāptām, saniknotām sievietēm. Šāda koncepcija sevi izsmeļ un vietumis pievilkta aiz ausīm, piemēram, Zīgfrīds, folijā tērpts, ielien pie Brīnhildes. Vai solistu psihofizika kopā ar tērpiem apzināti iecerēta smieklīga vai tā netīšām sanācis? Nenolasīju, ka dzied Latvijas himnu. Lielākā vilšanās bija finālā: cilvēki deģenerējušies, īstas attiecības nav iespējamas, bet neaizgāja bojā ne šo cilvēku pasaule, ne Valhalla. Intervijās teiktais nesaskan ar to, ko redzēju uz skatuves.