Bez nosaukuma
Pievienot komentāru
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Bez nosaukuma
muzikoloģe, Dr. art
Es biju laimīga - visas sešas stundas un
ilgi pēc tam. Diriģents un mūziķi pilnīgi turēja savā varā. Šī
muzikālā gada beigas Latvijā varētu saukt par katarsi Vāgnera nāves
ēnā: fon Trīra Melanholija, Dievu mijkrēslis un Tanheizera
svētceļnieku koris Doma baznīcā, atvadoties no Imanta Kokara. Šāda
mūzika iezīmē lielu laikmetu nomaiņu, kad grandiozu un dziļu
sabrukumu apspīd «jaunā» apsolījuma zelta maliņa. Labs atradums ir
ierobežotais skatuves laukums - rupors - 1. cēlienā. Mūzika dodas
pie klausītāja koncentrēti un personiski.
Bez nosaukuma
teātra kritiķe
Garlaicīgi nebija ne brīdi. Vāgnera mūzika
atkal pārsteidza, ka ir ne tikai troksnis un varenība, bet arī
maigas, liriskas vietas. Tās ļoti trāpīja. Režijā mulsināja, ka
viss norisinājās seriālu veidā, kā sadzīviska attiecību melodrāma
starp pagļēviem vīriešiem un piekrāptām, saniknotām sievietēm. Šāda
koncepcija sevi izsmeļ un vietumis pievilkta aiz ausīm, piemēram,
Zīgfrīds, folijā tērpts, ielien pie Brīnhildes. Vai solistu
psihofizika kopā ar tērpiem apzināti iecerēta smieklīga vai tā
netīšām sanācis? Nenolasīju, ka dzied Latvijas himnu. Lielākā
vilšanās bija finālā: cilvēki deģenerējušies, īstas attiecības nav
iespējamas, bet neaizgāja bojā ne šo cilvēku pasaule, ne Valhalla.
Intervijās teiktais nesaskan ar to, ko redzēju uz skatuves.
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!
0 komentāri