Kā viņas iztur vai neiztur zivju fabrikā apsaldētām rokām un olnīcām. Romāns ir kā jautājums, kas tā dzimtene tāda ir un vai vispār ir vajadzīga. Manu lasīšanu varēs klausīties šodien plkst. 19 kim? laikmetīgās mākslas centrā. Prozas lasījumos piedalos katru gadu kopš 2004. gada, kad lasīju fragmentus no sava pirmā, tolaik vēl neiznākušā romāna Adata un vārgā balsī mēģināju nodziedāt pāris taktu no PSRS himnas.
Andra Manfelde
Guntis Berelis
Nepiedalos, jo satrāpījās darbu sastrēgums - arī priekšvārds prozas izlasei, no kurā iekļautajiem stāstiem dažs pirmoreiz atklātībā parādījās tieši Prozas lasījumos. Vispār prātā bija atraktīvs stāstiņš. Nesanāca, un ar haltūru negribas piedalīties. Ko man nozīmē Prozas lasījumi, piecos vārdos nevar atbildēt. Viens - reizi gadā pačupoties ar citiem, uzzināt, kas viņiem sarakstījies. Divi - tradīcija, uz savas ādas izjutu pirmos Prozas lasījumus. Trīs - izbrīns par publikas pūļiem. Četri - prozaiķis vispār ir alu dzīvnieks. Parādīšanās dienasgaismā nāk par labu, un Prozas lasījumi ir svarīgs spiedējs. Pieci - tur ir kas simbolisks, tāda kā prozas teritorijas apjēgšana komplektā ar Dienas grāmatas izdotajiem Prozas lasījumiem klātienē un neklātienē. Gads pie gala, jāpavelk svītra, re, tas uzrakstījis šito, tas - to, bet es vispār neko un tamlīdzīgi.
Inga Gaile
Es savā mūžā esmu uzrakstījusi trīs ļoti īsus stāstus: pirmais bija Stolipina pavasaris ap 2000. gadu, otrais 2009. gadā Viļņā Egle Viļņā, trešais ir tapis tagad šā gada Prozas lasījumiem - Veča - vecmāmiņa, pareizi - nepareizi. Tas būs par kādu mazu meiteni, kura, pateicoties vienam drosmīgam vecmāmiņas teikumam, uzzina, ka viņai ir pašai sava griba. Es neesmu mērķtiecīgi strādājoša prozaiķe. Esmu dzejniece, kas vēlas piedalīties Prozas lasījumos, tieši tamdēļ arī tapa šis stāsts. Piedalos pirmo reizi un esmu ārkārtīgi pagodināta un iepriecināta. Parasti man pietrūkst pacietības prozas rakstīšanai, taču pēdējā laikā ļoti gribas izstāstīt stāstu. Arī šā brīža dzejoļi ir gari - saturs ņem virsroku pār formu. Prozu gan turpmāk neplānoju rakstīt. Manā galvā ir pārāk liels haoss sarežģītu romāna struktūru sastādīšanai.
Andris Akmentiņš
Pašlaik ucinu mazos dvīņus pa māju Ventspilī un cenšos uz Rīgu lieku reizi nebraukt. Šoreiz es kā goda viesis piedalījos Kurzemes prozas lasījumos (tajos izraudzīja autoru, kas piedalās Prozas lasījumos Rīgā - L. K.). Ideja par priekšsacīkstēm man negāja pie sirds. Esmu jau vairākas reizes apbalvots, tāpēc pats nolēmu nepiedalīties. Lasījumi Ventspilī parādīja, ka tik lieliski jauni autori var tikt manā vietā! Es rakstu lēni, slinki un pamazām, paralēli dzīvojot tālāk un aizpildot nezināmās vietas prozā ar jaunu dzīves pieredzi. Prozas lasījumu dēļ vienmēr esmu padzinis uz priekšu kādu atsevišķu gargabala fragmentu, noslīpējot to kā īso stāstu. Par to jūtos ļoti pateicīgs. Kā labākie pasākumi prātā palikuši tie, kas notiek mazos krodziņos un klubos, kur daļa sanākušo var mierīgi nosēsties uz grīdas.