Andris Bērziņš: «Mana pārliecība, ka tas noteikti notiks tuvākajos gados - ka būs pavisam jauna pieeja arī šajā jautājumā. Esošā Satversme liekas ļoti loģiska, bet situācija ir pavisam cita.»
Vai jūs pats varētu būt jaunas Satversmes iniciators?
A. B. «Jā, būšu. Tas ir process, kurš acīmredzot ir jānoslēdz līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām - nu jau divarpus gadi palikuši.»
Komentē
Solvita Āboltiņa
Saeimas priekšsēdētāja (Vienotība)
Divarpus gadu gara diskusija var būt pirms tam, kad uzsāk darbu pie jaunas Satversmes rakstīšanas. Tas nevar būt tā, ka šodien izgudroju, rīt rakstu jaunu Satversmi vai pārrakstu no kādas citas valsts. Jauns valsts pamatlikumus nevar būt dokuments, kas rakstāms pagrīdē. Man zināmie konstitucionālo tiesību speciālisti ne pie kā tāda šobrīd nestrādā. Valstī, kurā Satversme darbojas un tātad nav nekādas steidzīgas vajadzības, divarpus gados var notikt tikai konsultācijas. Domāju, ka tas nav nekāds labais signāls - rakstīt jaunu Satversmi - tajā brīdī, kad mums ir risināmi tik tiešām svarīgi valsts attīstības jautājumi. Pārstāvot konservatīvos juristus, es gribētu teikt, ka ir ļoti piesardzīgi jāizturas pret šo ideju. Nākamnedēļ, 15. februārī, mēs atzīmējam mūsu Satversmes 90. gadadienu. Mūsu Saeimas deviņdesmitgade ir tas, par ko mēs šobrīd Saeimā domājam, nevis jauna Satversme. Saeimā tam par godu tiks atklāta izstāde. Tiks izdots un 1. maijā Saeimā prezentēts oficiāls izdevums, kas veltīts Satversmes jubilejai. Protams, palieku pie tā, ka demokrātiskā sabiedrībā var diskutēt par daudzām lietām. Bet tas, kas attiecas uz pamatlikumu, ir tiešām ļoti rūpīgi izvērtējams. Ja tāds priekšlikums ir, ko tad mēs īsti gribam panākt ar to? Mēs tiešām ne vienreiz vien esam novērtējuši to, ka mūsu Satversme ir radīta, mēģinot atrast līdzsvaru starp varām, mēģinot ielikt tajā iespējami īsas un lakoniskas domas, kas palīdz. Satversme ir atjaunota, pieņemot 8. sadaļu, kurā runā par fundamentālām cilvēka pamattiesībām. Man 20. februārī notiks ikmēneša tikšanās ar Valsts prezidentu, tad šis noteikti būs viens no jautājumiem - kāda īsti ir šī prezidenta iniciatīva attiecībā uz Satversmi.
komentē
Jānis Urbanovičs
Saskaņas centra Saeimas frakcijas priekšsēdētājs
Andris Bērziņš nav pirmais Latvijas Valsts prezidents, kas jūtas vīlies politiskajā sistēmā. Viņa priekšnācējs arī jutās vīlies. Arī Valdis Zatlers nonāca līdz šim slēdzienam. Un arī Vaira Vīķe-Freiberga intervijās mudināja rosināt soļus prezidentālas republikas virzienā. Neko vairāk teikt nevaru, jo nekas vairāk arī nav noticis.
2. Kā jūs balsosiet referendumā?
A. B. «Man šķiet, te tas tiek dažādi interpretēts, bet es gribētu pilnīgi skaidri uzsvērt. Nevienu brīdi neesmu teicis kaut ko citu kā tikai to, ka Latvijā latviešu valoda ir vienīgā valoda un tā tas arī paliks.»
To es arī nevienu brīdi neapšaubu, jautājums ir par jūsu rīcību.
A. B. «Tāpēc jautājums par to, par ko balsošu, ir nevietā.»
Tātad jūs brīvi varat pateikt - es balsošu «pret»?
A. B. «Nu - kā savādāk? (..) Es uzskatu, ka šī situācija [ap referendumu] ir absurda. Tas, ka daudzi «pasildījās» pie tā, nav mana vaina..»
3. A. B. «Ja Eiropā virs 20% ir jaunu cilvēku bezdarbs, tad skaidrs, ka izglītības sistēma atpaliek ne tikai pie mums, bet visā Eiropā. Jauni cilvēki nespēj ieiet darba tirgū ar to izglītību, ko viņi saņem.»
komentē
Elīna Egle
Valsts prezidenta padomniece
Šim jautājumam ir vairākas dimensijas. Mēs redzam, cik strauji notiek pārmaiņas tautsaimniecībā, kā mainās globālais pieprasījums un piedāvājums. Izglītības politikas veidotājiem tam ir grūti izsekot. Tas ir stāsts par to, kā mēs varam prognozēt tautsaimniecības nozaru un sektoru attīstību, lai izglītības sektors varētu būt proaktīvs un gatavot cilvēkus ar prasmēm un zināšanām, kuras ir vajadzīgas nevis šodien, bet jau ar nākotnes prasmēm un vajadzībām. Svarīgs jautājums ir, cik ir veiksmīga sadarbība starp pašiem darba devējiem un izglītības politikas veidotājiem, ar izglītības sistēmu. Tiek runāts, piemēram, par darba devēju iesaisti eksaminācijas procesos. Kāda ir šī sadarbība? Neviena no pusēm - ne darba devēji, ne izglītotāji, ne izglītības politikas veidotāji, ne vecāki - nevar prognozēt tos talantus, kas bērnā attīstīsies, un kur nu vēl tās norises tautsaimniecībā, kādas nākotnē būs. Tomēr visu izglītībā iesaistīto pušu sadarbība ir izšķiroša. Protams, svarīga lieta ir pašu jauniešu aktivitāte un vēlme iesaistīties karjeras izglītībā. Arī tādās iniciatīvās kā Junior Achievment, kas piedāvā Ēnu dienas. Iesaistīties dažādās atvērto durvju dienās un praksēs. Cik paši jaunieši ir gatavi iesaistīties savā izglītībā, turklāt tādā, kas sekmē karjeras attīstību? Katrā izglītības līmenī ir sava sāpe, bet tomēr mēs redzam, ka tradicionāli augstāks bezdarba procents ir tajā segmentā, kur ir zemāks izglītības līmenis. Tādēļ cilvēkus ir jāmudina izglītoties. Izglītoties vispār - vienalga, vai tā ir profesionālā izglītība, vidējā vai augstākā izglītība.