Nelatvieši visos laikos esot dzīvojuši labāk nekā pamattauta. Mēs esam radījuši paradīzi iekarotājiem, kur pat salavecīši nerunā latviski. Pārākuma patoss ir pārņēmis ne tikai Lindermanu un Co, bet visu nelatvisko Latviju. Kā to pārvarēt? Ir tāds termins «conubium» - nespēja divām tautām vai kopienām sadzīvot, jo ir cilvēki un ir padomju cilvēki. To te ir tik daudz, ka viņiem Pārdaugavā varētu atvērt padomju cilvēku muzeju. Viņi pieliek visas pūles, lai Latvija nekad īsti, reāli nekļūtu neatkarīga. Kāpēc Marokā nedzīvo franču militāristi? Varbūt tāpēc, ka tur nav tik daudz krievu draugu?
Par brīvību kas brīvāks vēl
Mēs strauji tuvojamies Karēlijas modelim, kur palikuši tikai 9,17% no pamattautas. Oficiālā valoda tur ir krievu valoda un reliģija - pareizticība. Prasu kādam pazīstamam mūziķim, kāpēc viņš pārgājis islāma ticībā. Tā esot lielvaras nomāktas tautas alternatīva. Atbrauc Godmanis no Briseles apskatīt savus zirgus, paplātās ar rokām, bet nekas nemainās. Nāks vasara, un viņš atkal Jūrmalā spēlēs tenisu, kur viņa pretspēlētājs viņu kārtīgi apspēlēs. Mēs tikai varam iedomāties, kas raksta šo spēļu scenāriju. Visi destruktīvie spēki ir pārmesti uz Latviju. Pie sienas piekārtas Staļina bildes. Tautu tēvs bija drastiskāks. Viņš īsā laikā gribēja ieplūdināt Latvijā trīs miljonus cittautiešu un tad sarīkot referendumu par divvalodību, bet nolēma pagaidīt, lai paaugas Lindermans, tomēr «gada cilvēks». Kāda te var būt deokupācija, ja okupācija turpinās. «Kaut kā neērti par to runāt,» saka kāds politiķis N.
Kur smelties spēku?
Redzēju sapni, ka nogāzies Brīvības piemineklis, un, kaut tu paliktu viens vienīgais patriots Latvijā, tas jāatjauno. Lai tikpat augsta kā šis piemineklis būtu mūsu neatkarība un brīvība. Maskavieši dodas demonstrācijās, apsējuši ap galvu vai matiem baltu lenti. Jā, mums ir pagrūti. Bet, smeļoties spēku sievu austajās latviešu segās un meditējot pie tām, var organizēt sevi. Viļānu tumši zilā ir kā mēness, Abrenes zeltainā - kā saulīte. Labi, balsosim par divvalodību, ja gribam būt vergi, tikt apsmieti un sasieti savā vienīgajā zemē.
Vai Abrenes iedzīvotājiem toreiz kāds pajautāja, vai viņi grib un vēlas pievienoties «varen plašajai?» Nē. Tāpat var notikt ar Latgali, bet vai mūsu bērnubērni būs to pelnījuši? Un ko teiktu mūsu Dievs, kurš krieviski nedomā, nerunā un nesaprot? Krievu tautas parunai lielā mērā ir taisnība, ka Maskavā bieži zvana, bet reti ēd. Un kāds tur brīnums, ka vēl vienu - 201. valodu - apēd, sasietajai Eiropai truli noraugoties.
Rolands Mareckis