Tango, kurā dvēsele dejo
Arī seniori šajā nolūkā ar visai minimāliem līdzekļiem var apmeklēt kādu labu koncertu vai teātra izrādi. Šādas iespējas, piemēram, piedāvā Rīgas Krievu teātris: uzrādot pensionāra apliecību, ieejas biļeti tajā var iegādāties ar 10 procentu atlaidi. Uzzinot, ka šis teātris iestudējis izrādi par 30. gadu tango karali Oskaru Stroku, sapratu, ka man uz šo izrādi noteikti jātiek. Mēs ar vīru reizēm mēdzam klausīties plati ar minētā komponista sacerētu mūziku. Jaunie cilvēki par viņu, iespējams, neko nav dzirdējuši, bet mums, vecākajai paaudzei, Oskara Stroka vārds nav svešs. Un tomēr pēc izrādes noskatīšanās sapratu cik niecīgas ir bijušas manas zināšanas par 30. gadu Latvijas populāro mūziķi un komponistu.
Izdzīvot cilvēku likteņus
Kaut arī dramaturgs Aleksejs Ščerbaks un režisors Igors Koņajevs raksta, ka nav gribējuši Oskara Stroka dzīvi pārvērst biogrāfijā, izrādes veidotāji ved skatītāju cauri talantīgā ebreju izcelsmes komponista garajam mūžam, kuram sacerēt melodijas bija tāda pati nepieciešamība, kā aktierim uz skatuves izdzīvot citu cilvēku likteņus. Kopā ar Oskaru Stroku, ko talantīgi atveido aktieris Jakovs Rafalsons, šo dzīvi izdzīvo visi viņa tuvinieki - māte, māsas, komponista mūža mīlestība sieva Luīza, ko brīnišķīgi iemieso aktrise Veronika Plotņikova.
Šie cilvēki uz skatuves iznirst kā sapņu tēli no pagātnes: tēvs, bijušais armijas muzikants, brāļi - arī pasaulslaveni mūziķi. Pat māsasdēls - pianists brīnumbērns, Kijevas profesors un direktors, kurš nelaimīgas mīlestības dēļ nošāvās 20 gadu vecumā... Parādās arī dažas citas vēsturiskas personas, kam bijusi kāda loma komponista dzīvē. Pat PSRS bijusī kultūras ministre Furceva. Un tā uz skatuves aktieri dzīvā orķestra pavadījumā izdzied, bet varietē, kabarē un estrādes mākslinieki izdejo tango karaļa mūžu no bērnības līdz sirmam vecumam, kurš vienmēr palika nemainīgs - mūzikā un Rīgā iemīlējies.
Rīgā atgriezās vienmēr
Rīgā - šajā pilsētā viņš atgriezās vienmēr no jebkuras pasaules pilsētas, kur uzstājās ar koncertiem. Atgriezās, neskatoties uz to, ka pēckara gados Stroka tango vairs neguva panākumus un viņš bija spiests sacerēt dziesmiņas, kas patika padomijas dižvīriem. Kaut arī sāpīgi pārdzīvoja faktu, ka viņam tika aizcirstas Komponistu savienības durvis. Viņš nezināja, ka tās atvērsies tikai brīvās Latvijas gados, ilgi pēc komponista nāves. Lūk, cik daudz uzzinājām par tango karali, kura mūziku bijām klausījušies ar savu dzīvesbiedru. Arī dejojuši - Monvilds bija lielisks deju partneris. Pirms savas slimības.
Tagad šīs smeldzīgās melodijas - Dusi, mana nabaga sirds, Zilā rapsodija, Senā aizraušanās, Ak, šīs tumšās acis un citas varam baudīt tikai ar ausīm. Arī dzīvot līdzi Oskara Stroka dzīvei uz skatuves. Un saprast, cik daudz patiesības ir vārdos, ko saka dramaturgs Aleksejs Ščerbaks: «Viss kaut kur izplēn, kad klausies tango. Tango, kurā dejo dvēsele. Silta, ievainojama un tāda, kas nekādi nevar rast sev vietu...» Mundrums garam reizēm ir vajadzīgs vairāk nekā miesai. Es to ieguvu, noskatoties brīnišķīgu izrādi. Un nav svarīgi, kādā valodā dvēseli uzrunā aktieri un mūziķi.
Vilma