Guntis Rozenbergs
Pasažieris
Esmu no tiem, kuriem trīs reizes nācies lidot ar airBaltic flotē esošajām bombardieru lidmašīnām (nebija citas izvēles) - neko drausmīgāku savā mūžā neesmu gaisā piedzīvojis. Katru reizi, lidojot ar šīm propelleru lidmašīnām, nepamet sajūta, ka tūlīt avarēsim. Katrs lidojums liekas kā pēdējais.
Lidmašīnas paceļas labi, bet nolaišanās sajūtas nenovēlu izbaudīt nevienam. Atceros, ka pērnā gada 11. novembrī, nolaižoties Berlīnes lidostā, mēs, pasažieri, kļuvām bāli un bijām tuvu izmisumam, jo lidmašīnu kratīja un mētāja kā tādu salmu maišeli, lai gan vējš bija labi ja 12 m/s. Tas laikam tās viegluma dēļ. No šiem pārdzīvojumiem es turpmākās divas dienas uz nervu pamata naktīs vispār nevarēju aizmigt. Nodomāju, ka tā ir vējainā laikā. Bet tagad 10. jūlijā, atkal nolaižoties Berlīnē, pūšot mazam vējelim, lidmašīnu kratīja tāpat - tā lejā laidās klupdama krizdama, lai arī mākoņu slānis nebija biezs. Sieva sabijās ne pa jokam.
Pirmoreiz lidojot ar Bombardier, iznāca sēdēt gandrīz iepretim propelleriem - ziniet, tā rūkoņa visu lidojuma laiku bija tāda, it kā lidotu ar elles mašīnu. Turklāt propelleru lidmašīnas lēni - teju pusstundu - uzņem vajadzīgo augstumu, un lidojums uz Berlīni stundas un 10 minūšu vietā (ar Boeing) ieilgst stundu un 50 minūtēs.
Šīm lidmašīnām ir degvielas ietaupījums! Bet kur te ir klienta ērtību ieguvums? Tieši pretēji - būtisks to samazinājums. Salons ir zems, cilvēkiem, kas garāki par 1,80 metriem, ienākot salonā, galva sitas pret lidmašīnas griestiem.
Pērnruden ne pārāk ērti jutāmies, arī iekāpjot šajā lidmašīnā, jo pie tās pieved ar autobusu un, kamēr visi sakāpj, krietns laiks jāpavada zem klajas debess, rudenī - bieži lietū un vējā.