Kas ir tie būtiskākie Latvijas sportistu paralimpiskajās spēlēs gūtie panākumi, no kuriem var iedvesmoties Londonas paralimpisko spēļu dalībnieki?
Paralimpiskajās spēlēs Latvija piedalās kopš 1992. gada, tā ka šogad svinam 20 gadu jubileju. Ir bijušas divas ziemas spēles, šīs - Londonā - ir sestās vasaras spēles, kurās piedalāmies. Līdz šim Latvijas paralimpieši ieguvuši divas zelta medaļas, četras sudraba medaļas un trīs bronzas medaļas.
Vai finansiālais atbalsts paralimpiešiem ir pieaudzis, salīdzinot ar trūcīgo situāciju ekonomiskās krīzes gados?
Parasti Latvijas valstij finansiālo līdzekļu, lai atbalstītu sportistus ar invaliditāti, ir krietni mazāk nekā to finansiālo līdzekļu, kas tiek atvēlēti, lai atbalstītu sportistus bez problēmām ar veselību.
Šogad gan valsts nāca mums pretī un palielināja budžetu piecas reizes. Parasti Paralimpiskajai komitejai budžets bija 40 000 latu, bet šogad tas ir ap 200 tūkstošiem latu. Finansiālais atbalsts no valsts auga tāpēc, ka šogad ir paralimpiskās spēles. Nezinām, kā būs nākamgad, bet mēs ceram, ka valsts atbalsts noturēsies šī gada līmenī.
Mums atbalstu sniedza arī Latvijas valsts meži, turklāt pirmo reizi, kopš esmu Latvijas Paralimpiskās komitejas vadībā, pieteicās ģenerālsponsors - banka Citadele. Īpaši mani, manus kolēģus, kā arī sportistus iepriecina tas, ka bankas Citadele pārstāvji paši pie mums atnāca, turklāt teica, ka ir gatavi paralimpiešus atbalstīt materiāli, tehniski un morāli. Paralimpiskās komandas gatavošanai un nosūtīšanai uz paralimpiskajām spēlēm Londonā šāds atbalsts ir ļoti būtisks. Turklāt bankas Citadele projekts palīdz sekmēt to, ka sabiedrība ieinteresējas par sportistiem ar invaliditāti. Jau patlaban redzam, ka sabiedrība pievērš lielāku uzmanību cilvēkiem ar invaliditāti un tātad arī sportistiem ar invaliditāti. Bankas Citadele projekts Tu esi. Tu vari palīdz mums tehniski un psiholoģiski - gan cilvēkus ar invaliditāti nogādāt uz treniņu, gan motivēt sākt darboties sportā. Cilvēkam, kurš gadiem ilgi dzīvojis vesela cilvēka dzīvi un tad pēkšņi kļuvis par invalīdu, ir ļoti grūti pārvarēt barjeru, lai dodos ārpus mājas, lai ietu uz treniņiem.
Turklāt es ļoti ceru, ka Citadeles piemērs iedvesmos arī citus atbalstītājus.
Latvijas paralimpiešu pārstāvētie sporta veidi Londonā liecina, ka cenšaties iesaistīt cilvēkus aizvien jaunos sporta veidos. Vai tā ir apzināta stratēģija?
Jā, tāda ir Paralimpiskās komitejas stratēģija, mēs cenšamies attīstīt nebijušus sporta veidus un iesaistīt aizvien jaunus cilvēkus. Latvijā gandrīz katru gadu apmēram 20 tūkstošu cilvēku kļūst par invalīdiem - sevišķi bieži avāriju un dažādi citādi gūtu traumu dēļ -, un tā ir ļoti bēdīga statistika. Taču cilvēkiem, kuri kļuvuši par invalīdiem, jārod sevī spēks dzīvot sociāli aktīvu - jā, arī sportisku dzīvi.
Jāņem vērā, ka iesākt sportot nav grūtākais, grūtākais ir regulāri trenēties. Jātiek galā ar slinkumu, kas saka: «Šodien neaiziešu uz treniņu, un vispār - kam man to vajag.» Es uzskatu, ka tie sportisti, kuri nodarbojas ar sportu individuāli, ir lielāki varoņi nekā tie, kuri darbojas komandā, jo individuāli piespiest sevi regulāri trenēties stadionā, baseinā vai jāšanas treniņos uz zirga ir daudz grūtāk. Tam vajag ļoti stipru gribasspēku! Es kā joprojām aktīvs sportists sēdvolejbolā, ratiņbasketbolā un stājhokejā, varu teikt, ka, sportojot komandā, ir vieglāk, jo blakus uz laukuma ir kolēģi.
Es gribu uzsvērt, ka sports ir lieliska rehabilitācija, kas turklāt pieejama faktiski visiem, jo, teiksim godīgi, sociālā rehabilitācija Latvijā ir ļoti vājā līmenī un ļoti nepieejama finansiālā ziņā, tai nepieciešamas investīcijas, bet sports ir veids, kā pēc traumas atkal atgriezties sabiedrībā, turklāt ļoti ātri.
Paralimpiskajās spēlēs Londonā piedalīsies astoņi Latvijas sportisti. Kāda ir augstākā sasniegumu latiņa, ko paralimpieši sev noteikuši?
Jebkurās sporta sacensībās prognozēšana ir nepateicīga lieta. Prognozēt var kaut ko vienu, bet realitātē notiek pavisam citādi - gan labāk, gan ne tik labi. Taču, protams, katram sportistam ir savas ieceres. Aigars Apinis jau pirms došanās uz Londonu pateica, ka nolēmis iegūt vismaz vienu medaļu. Pārējie septiņi sportisti ir pieticīgāki, jo viņu reitinga stāvoklis nav objektīvi stiprāks par pārējiem attiecīgo sporta veidu pārstāvjiem. Viņi cīnīsies, un, ja izdosies iegūt medaļu, visi jutīsimies patīkami pārsteigti. Protams, mēs ļoti ceram, ka medaļa būs! Aizbraukt un piedalīties, protams, ir jauki, bet medaļa - tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc es ticu, ka mūsu paralimpiskās vienības komanda kopīgiem spēkiem medaļu izcīnīs!
Kas ir galvenais, lai gūtu pēc iespējas labākus rezultātus, - veiksme, treniņu process, sportista psiholoģiskā noturība?
Viss kompleksā - bāze ir normāls treniņu process pirms paralimpiskajām spēlēm. Protams, lai stadionā tiktu galā ar savām emocijām, vajadzīga psiholoģiskā noturība. Veiksme svarīga tieši starta brīdī, jo sporta pasaulē bijuši daudzi gadījumi, kad uzvaru ietekmē kāda sportista veiksme un tas, ka konkurentiem veicas mazāk.
Kuri ir spēcīgākie konkurenti mūsu paralimpisko spēļu dalībniekiem?
Aigars Apinis teica, ka viņam nopietns konkurents ir meksikāņu sportists. Sēdvolejbolā - šogad šajā sporta veidā nestartējam - labus panākumus guvuši Irānas sportisti, Irāna ir to valstu vidū, kurās cilvēku ar invaliditāti sports tiek ļoti atbalstīts valstiskā mērogā. Arī Krievijā un Ukrainā finansējums paralimpiskajai vienībai ir faktiski adekvāts finansējumam, kas tiek atvēlēts olimpiskajai vienībai, arī treniņnometnes ir labā līmenī, tāpēc sportisti var labi sagatavoties.
Sportā daudzkas atkarīgs no treneriem. Vai Latvijā paralimpiskajos sporta veidos strādā gana daudz profesionālu treneru?
Tie treneri, kuri strādā ar mūsu sportiskiem, ir profesionāli un ļoti ieinteresēti savā darbā. Protams, Latvijā būtu nepieciešams lielāks skaits treneru cilvēkiem ar invaliditāti. Trenerus darbam ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, gatavo Sporta akadēmija, tā ka iespēja apgūt šādu profesiju ir. Sporta veidi jau īpaši neatšķiras pilnībā veseliem sportistiem un cilvēkiem ar invaliditāti, atšķiras trenējamo cilvēku psiholoģija.
Trenējot cilvēkus ar invaliditāti, grūtāk noteikt prasīguma robežu?
Jā, tieši tā! Strādājot ar fiziski veselu sportistu, skaidrs, ka jāprasa maksimālais, bet, ja sportistam ir invaliditāte, vispirms jāizpēta, ko tieši sportists var, ko nevar, cik daudz var prasīt. Protams, ja nebūs prasību, nebūs rezultāta.
Kādām sporta sacensībām jūs gatavosieties pēc Londonas?
Nākamgad atkal sākas olimpiskais cikls, gaidāms čempionāts vieglatlētikā, čempionāts ratiņbasketbolā un sēdvolejbolā un vēl citi Eiropas čempionāti, kuros mēs tiecamies sasniegt pēc iespējas augstākus rezultātus, lai varētu sākt gatavoties nākamajām vasaras paralimpiskajām spēlēm Riodežaneiro 2016. gadā. Gatavojamies arī ziemas paralimpiskajām spēlēm, kas notiks Sočos jau pavisam drīz - 2014. gadā. Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Andris Ulmanis tic, ka mūsu paralimpiskās vienības komanda kopīgiem spēkiem izcīnīs medaļu.
Foto - Kristaps Kalns, Dienas mediji Paralimpiskās spēles
Svarīgi fakti
Pirmo reizi atlēts ar fiziskiem traucējumiem olimpiskajās spēlēs piedalījās 1904. gadā, kad vingrošanā startēja amerikānis Džordžs Eisers, kuram bija viena mākslīgā kāja. 1943. gadā jāšanas sportā dresāžā sudraba godalgu izcīnīja dāniete Liza Hartela, kura bija pārcietusi bērnu trieku.
Pirmās olimpiskajām spēlēm radniecīgās sacensības sportistiem ar fiziskiem traucējumiem notika 1948. gadā Londonas olimpisko spēļu pirmajā dienā, un tajās piedalījās britu kara veterāni.
Pēc 12 gadiem Romā notika pirmās paralimpiskās spēles, kurās piedalījās ne tikai kara veterāni. Kopumā tajās startēja 400 atlētu no 23 valstīm.
Kopš 1960. gada paralimpiskās spēles notiek vienā gadā ar olimpiskajām spēlēm, kopš 1976. gada tajās var piedalīties ne tikai atlēti ratiņkrēslos.
Pirmās ziemas paralimpiskās spēles notika 1976. gadā Zviedrijas pilsētā Ērnšeldsvīkā.
1988. gadā Seulā paralimpiskās spēles pirmo reizi notika uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm tieši tajā pašā pilsētā, izmantojot tās pašas sporta būves. Tā kļuvusi par tradīciju līdz pat mūsdienām.
Latvija paralimpiskajās spēlēs debitēja 1992. gadā.
Pirms četriem gadiem Pekinā paralimpiskajās spēlēs startēja jau vairāk nekā 3900 atlētu no 146 valstīm.
Šovasar Londonā visus saviļņoja Dienvidāfrikas Republikas sportista Oskara Pistoriusa starts 400 metru skrējienā. Četrkārtējais paralimpisko spēļu čempions kļuva par pirmo skrējēju, kurš olimpiskajās spēlēs piedalījās pēc kāju amputācijas.
Slavenākie čempioni
Līdzīgi kā olimpiskajās spēlēs, arī paralimpiskajās spēlēs medaļām bagātākie sportisti ir peldētāji. Amerikāniete Triša Zorna karjeras laikā izcīnījusi 41 zelta godalgu, kā arī deviņas sudraba un piecas bronzas medaļas. Triša kopš bērnības ir akla. Paralimpiskajās spēlēs viņa pirmo reizi startēja 1980. gadā Arnemā, izcīnot septiņas zelta medaļas. Savās pēdējās paralimpiskajās spēlēs Atēnās 2004. gadā viņa ieguva vienu bronzas godalgu.
Titulētākais ziemas paralimpisko spēļu dalībnieks ir norvēģis Ragnhilds Miklebusts, kurš distanču slēpošanā, biatlonā un ratiņātrslidošanā izcīnījis 27 godalgas, no kurām 22 ir zelta medaļas.
Latvijas godalgām bagātākais paralimpietis ir vieglatlēts Aigars Apinis, kurš izcīnījis divas zelta godalgas un bronzu diska mešanā, kā arī sudrabu un bronzu lodes grūšanā.
Būtiskākie rekordi
Paralimpiskie rekordi tiek uzskaitīti tikai piecos sporta veidos - loka šaušanā, vieglatlētikā, riteņbraukšanā, poverliftingā un peldēšanā. Katrā disciplīnā ir vairāki rekordi - atkarībā no traucējumu pakāpes. Piemēram, 100 metru sprintā vīriešiem ir 19 paralimpisko rekordu, kas svārstās no 10,57 līdz 23,25 sekundēm. Jamaikiešu sprintera Useina Bolta uzstādītais absolūtais pasaules rekords ir 9,58 sekundes.
Aigaram Apinim pieder paralimpiskais rekords diska mešanā T52 kategorijā - 20,88 metri. Pasaules rekords ir 74,08 metri.
Sagatavojis Armands Sametis