Vasarā pārvietojos ar velosipēdu, bet ziemā esmu spiesta izmantot sabiedrisko transportu. Vismaz reizi nedēļā cenšos aizbraukt līdz jūrai. Ar vilcienu. Braucot ar vilcienu, man radās šīs pārdomas par va/s Latvijas dzelzceļš un a/s Pasažieru vilciens paralēlajām pasaulēm.
Lai nokļūtu Brasas stacijā, jāšķērso sliedes gandrīz zem Brasas tilta. Pie tā, ka jaunā gājēju un velosipēdistu pāreja ir ļoti neērta, jo nav pieskaņota galvenajai gājēju plūsmai (cilvēki uz staciju vairāk nāk no Upes ielas, nevis Miera ielas), jau pamazām pierodam. Pasažieri, kas izkāpj no Jūrmalas vilcieniem pie stacijas ēkas cietuma pusē, rāpjas pār sniega vaļņiem un tad lavierē pāri Laktas ielai starp ātri braucošajām mašīnām. Tas jādara uzmanīgi, jo zem tilta ir līkums un no centra braucošās mašīnas parādās pēkšņi. Pilsētas Satiksmes departaments te varētu uzstādīt kādu ceļazīmi, brīdinot par gājējiem, vai kādus guļošos policistus, bet ne jau par to šoreiz runa.
Jau vairāk nekā mēnesi konstatēju, ka, lai paspētu uz Skultes vilcienu 13.54, stacijā jāierodas ievērojamu laiku ātrāk, jo tieši pirms elektrovilciena pienākšanas no Vecāķu puses nāk garš preču vilciens. Pirmo reizi tas man sagādāja vilšanos un uz savu vilcienu vispār netiku, kamēr gaidīju un skaitīju četrdesmit un cik tur cisternu, starp vagoniem redzēju, ka mans pasažieru vilciens aizbrauc.
Šajā reizē biju gudrāka. Aizgāju uz staciju 20 minūšu ātrāk. Nopirku biļeti un salu uz perona. Tad pienāca preču vilciens, apstājās tā, ka aizšķērsoja gājēju pāreju, vilciena aste sniedzās līdz vecajai stacijai. Cilvēki, kas no centra nāk uz staciju, atkal nevar paspēt uz vilcienu. Jauni puiši rāpjas starp vagoniem. Nezinu, cik tas droši. Viņi priecājas, ka paspēja. Citi nepaspēj.
Brasas stacijā ir tikai biļešu kase, cilvēku maz, Rīgas teritorija, viss liekas normāli. Kā jebkura tramvaja pietura.
Citādi tas ir, aizbraucot kaut kur tālāk. Piemēram, Vecāķu stacijā. Liela ēka, kur paredzētas uzgaidāmās telpas pasažieriem, telpas kafejnīcai, biļešu kases. Tikai pie vilcienu kustības saraksta piesprausts uzraksts, ka kases slēgtas no novembra līdz aprīlim.
Daudz cilvēku ziemā, sevišķi nedēļas nogalēs, brauc uz Vecāķiem pastaigāties gar jūru - kā nekā tuvākā piejūras stacija. Kā jau nojaušat, Vecāķos, tāpat kā citur Latvijā, piejūras kāpās nav tualešu. Nav arī kafejnīcas - uz galvenā ceļa vienīgā, pagājušā gadā restaurētā, Teātra kafejnīca ir slēgta.
Ilgus gadus gudroju, kāpēc a/s Latvijas dzelzceļš tik ļoti ienīst pasažierus, sevišķi jau ārvalstu tūristus, jo vietējo vairākums uz jūru aizbrauc ar personīgajām un dienesta mašīnām, kuras tad cenšas novietot kāpu zonā. Braukājot ar vilcienu uz Vecāķiem, Jūrmalu un Siguldu, esmu noklausījusies, ka liela daļa pasažieru sarunājas angliski, vāciski, skandināvu valodās un bieži pat itāļu valodā.
Cilvēki aiziet līdz jūrai vai Siguldā izstaigā Gaujas senleju, vairākas stundas pārvietojas aukstumā, tad atgriežas stacijā, kas ir slēgta. Kā jau visiem zināms, staciju tualetes joprojām ir tikai koka sieniņas ar hlorētu bedri - kā Indijā vai Ēģiptē, kur gan ziemā nav mīnus 20 grādu.
Padomju laikā stacijās vismaz bija kafejnīcas, kur ieiet sasildīties un izdzert kādu kafiju vai apēst soļanku un cīsiņus. Starp citu, Siguldā tā bija labākā ēdnīca pilsētā. Tagad visas staciju kafejnīcu telpas ir vai nu izdemolētas, vai aiznaglotas, vai tajās ierīkota spēļu zāle.
Pirms kāda gada Zemitānu stacijā nejauši satiku a/s Pasažieru vilciens vadošu amatpersonu un pavaicāju, ko tas nozīmē. Viņa man pastāstīja, ka a/s Pasažieru vilciens pieder tikai kases telpa, bet visa pārējā stacija piederot va/s Latvijas dzelzceļš. A/s Pasažieru vilciens interneta vietnē lasu: «2008.gada 2.oktobrī starp Latvijas valsti Satiksmes ministrijas personā un valsts a/s Latvijas dzelzceļš tika noslēgts pirkuma līgums, saskaņā ar kuru a/s Pasažieru vilciens pāriet valsts īpašumā.»
Minētajā paziņojumā nekas gan nav sacīts par pasažieru ieguvumiem vai zaudējumiem, kas izriet no šīs īpašuma tiesību maiņas. Būtu interesanti uzzināt, vai staciju ēkas joprojām palikušas va/s Latvijas dzelzceļš īpašumā. Ir pagājuši 20 gadi, kopš šīm ēkām vajadzētu būt Latvijas īpašumā. Vai jāgaida vēl 20 gadu, kamēr ārvalstu viesi ieraudzīs, ka tiešām ir iebraukuši Eiropas Savienības valstī?
Karmena Bankovska