Publiskajā telpā par valsts ne sevišķi veiksmīgās attīstības iemesliem bieži tiek minēti ārēji naidīgi spēki - krievu lācis, zviedru bankas, Valūtas fonds un citi. Pa reizei naidnieks tiek meklēts starp savējiem - oligarhi, nacionālisti, partijas. Katrā ziņā visos gadījumos tiek atrasts absolūti objektīvs neveiksmju iemesls, kas nomierina katra atsevišķa pilsoņa sirdsapziņu un mazina personisko atbildību par izveidojušos situāciju.
Kā viens no valsts neveiksmju izskaidrojumiem bieži tiek minēta vēlēšanu sistēma. Iznāk, ka vēlēšanu sistēma ir tā, kas liek dzīvot pāri saviem līdzekļiem, braukt uz ārzemēm līzingā un pieņemt likumus, tos pat neizlasot. Gribu izteikt iebildumus pret šādu likumdošanas fetišizēšanu, un citēšu vienu no Latvijas vadošajiem konstitucionālo tiesību speciālistiem, kurš vienmēr uzsver, ka sabiedrībā valda tikumi, nevis likumi.
Neesmu dzirdējis viedokli pret vēlēšanām vispār, tātad vēlēšanas ir vajadzīgas. Lai kādu vēlēšanu sistēmu un kārtību mēs izvēlētos, visās būs divas puses - deputātu kandidāti un vēlētāji.
Mažoritārās vai proporcionālās, lielu apgabalu vai mazu apgabalu, ar partiju izvirzītiem kandidātiem vai «no tautas nākušiem» - visās sistēmās kandidātiem un vēlētājiem ir vieni un tie paši pārdevēju un pircēju uzdevumi. Jebkura sistēma paredz sacensību, un, ja kādam nepatīk izlikt sevi publiskai apspriešanai, viņš nekandidēs, lai cik gudrs un godīgs būtu. Savukārt tādam, kuram vara ir nepieciešama kā gaiss, ir pilnīgi vienalga, vai Latvijā ir viens vai simts vēlēšanu apgabalu, viņš kandidēs.
Tas pats attiecas uz vēlētājiem - ja kādu neinteresē politika, izmaiņas vēlēšanu kārtībā viņu uz iecirkni neaizvilinās, jo viņš par šīm izmaiņām, visticamāk, vispār nezinās.
Kāpēc vēlētājs var vilties? Pirmkārt, pārdevējs var viņu apmānīt, solot lietas, kas neeksistē, nomelnojot citu pārdevēju preces un izvietojot tik masīvu reklāmu, kas aptumšo pircēja prātu un pakļauj gribu. Savas preces - programmas vai personas lielīšanu vai citu politisko konkurentu nomelnošanu - tiesiskā ceļā var regulēt ļoti nosacīti. Kur gan likumdošana var un tai vajag iejaukties, tā ir vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana visiem kandidātiem paust savas idejas un priekšlikumus.
Otrs vilšanās iemesls var būt paša pircēja nespēja orientēties savās vēlmēs un piedāvājumā. Šī problēma nav risināma likumdošanas ceļā. Šeit sava misija jāuzņemas modrajam sabiedrības sargsunim žurnālistam. Viņš ir lielā mērā atbildīgs, lai pircējam «neiesmērē» spīdīgā papīrā iepakotu lētu pakaļdarinājumu.
Kā mazināt vilšanos? Domāju, ka visām pusēm jāmeklē zelta vidusceļš:
1) kandidātam vai partijai - pārdevējam tas ir kompromisa meklējums starp pārstāvēto ideoloģiju un popularitāti vēlētāju vidū. Turklāt kompromiss gan formas, gan satura ziņā. Ja kāds uzstādījums nav partijai ļoti būtisks, to var atmest, ja ir iespējas palielināt atbalstītāju loku un īstenot galvenos mērķus, taču būtisku uzstādījumu maiņa degradē partiju;
2) žurnālistiem zelta vidusceļš atrodams starp formas ziņā krāšņiem, bet saturiski tukšiem pseidopolitiskiem šoviem ar apsaukāšanos, slavināšanu, intīmu detaļu atklāšanu, no vienas puses, un pārmērīgi profesionāli niansētu diskusiju, kas vairākumam ir nesaprotama un preces izvēles procesu padara garlaicīgu, - no otras;
3) vēlētājiem - pircējiem zelta vidusceļš ir mēģinājumi atrast līdzsvaru starp emocijām un saprātu, starp preces iepakojumu un saturu, starp «runāt - darīt», «solīt - pildīt», «būt - izlikties».
Tātad, ko darīt, lai vilšanos būtu mazāk? Savs ieguldījums jādod katrai procesā iesaistītajai pusei.
1. Pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem - jāizbeidz no tiesību principu viedokļa absurdā prakse vēlēšanu gadā grozīt vēlēšanu likumus. Izņēmums ir normas, kas orientētas uz finansējuma nozīmības mazināšanu vēlēšanu procesā.
2. Partijām - formulēt noturīgu ideoloģiju, pasniegt to vēlētājiem saistošā formā, kā arī pamatot atkāpšanos no būtiskiem ideoloģiskiem uzstādījumiem.
3. Vēlētājiem - kritiski vērtēt gan politiskos piedāvājumus, gan savu politisko simpātiju pamatotību.
4. Žurnālistiem - visādi sekmēt dažādu viedokļu sadursmi publiskajā telpā, akcentēt sabiedrībai aktuālas tēmas, formulēt būtiskus jautājumus un prasīt uz tiem principiālas atbildes, atsijājot frāžainību un lētu populismu.
Viedokļa kvalitāte un sabiedriskā nozīmība nav tiešā saistībā ar personas vai partijas reitingu. Reitinga absolutizēšana, sakot, ka sabiedrībai nozīmīgāks ir viedoklis, ko izsaka partija ar augstāku reitingu, noved pie tā, ka partijai svarīgāk ir iegūt reitingu, nekā paust savu ideoloģiju, lai cik noderīga tā sabiedrībai varētu izrādīties.
Zandis Klebais, partijas Jaunlatvija valdes loceklis