Nākamā dienā pēc tautas sēru dienas 14. jūnijā Daugavpils ziņu portālā gorod.lv publicētais 33 gadus vecā Ruslana Jefimova sacerējums atgādināja, ka joprojām Latvijā ir pret Latvijas valsti un latviešu tautu nelojālas personas. Minētais R. Jefimovs ir Daugavpils sabiedriskās organizācijas Pilsētas attīstības kustība līderis. Nepārprotami, ka ar viņu vienādi domā viņa sabiedriskās organizācijas biedri. Arī citās Latvijas pilsētās ir cilvēki, kas auguši, veidojuši savu ideoloģiju un joprojām dzīvo padomju melu propagandas apkampienos. Krievu tautības skolās māca padomju laika vēsturi. Tāpēc atkārtoti jāizsaka pārmetumi visiem atjaunotās Latvijas bijušajiem izglītības ministriem un arī premjeriem, un prezidentiem, kas nav panākuši, ka skolās māca Latvijas valsts vēsturi (no 1918. gada). Arī notikumi 9. maijā pie Uzvaras parka pieminekļa pierāda, ka šodien Latvijā mūsu valstij nelojālu cilvēku ir ļoti daudz. Viņi dzīvo citā informācijas telpā, kur prese, Krievijas TV un radio nemitīgi pauž tās pašas domas un uzskatus, kādus lasījām un dzirdējām padomju varas gados. R. Jefimovs attaisno un ir priecīgs par 14. jūnija deportācijām. No Latvijas izsūtīts bīstamu cilvēku kontingents, kuri gaidāmajā karā varētu nopietni apdraudēt Sarkanarmijas aizmuguri. Jā, šie izvestie esot pasargāti no kara, izvesti uz drošākām vietām. Bet tur taču daudzus nošāva, un ļoti daudzi aizgāja bojā salā, badā, no slimībām. R. Jefimovs nezina vai arī negrib zināt, ka 15 424 izvesto skaitā bija arī daudzi bērni, sievietes, pat grūtnieces, veci, slimi, nevarīgi cilvēki, kas toreiz nebija uzskatāmi par draudu. Lūk, skaitļi. No izsūtītajām personām 46,5% bija sievietes, bērni līdz 10 gadiem - 15%, bet līdz 20 gadiem - 28%. 315 cilvēki bija vecāki par 70 gadiem, 291 - zīdainis līdz gada vecumam. Vai tie varēja būt 5. kolonnas cīnītāji un piedalīties bruņotās akcijās Sarkanarmijas aizmugurē?
Padomju vara izsūtīšanu 13.- 14. jūnijā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica ar lielu pieredzi, jo 1939.-1940. gadā no Austrumpolijas izsūtīja 1,5 miljonus iedzīvotāju, bet 1940. gadā jau 22. maijā - no Rietumukrainas, 12.-13. jūnijā - no Moldāvijas.
R. Jefimovs negodīgi apgalvo, ka Latvija joprojām nodarbojas ar pretpadomju propagandu. Latvija cenšas pateikt vēsturisko patiesību un sniegt godīgu vēstures vērtējumu. Viņš nezina, ka 14. jūnija deportāciju dēļ padomju vara izraisīja ļoti lielu sašutumu, naidu un arī bruņotu pretestību. Viņš nezina, ka no 1951. līdz 1953. gadam čeka sagatavoja 94 736 kartītes par aizdomās turamām personām. Ja J. Staļins nebūtu miris, Latvija piedzīvotu milzīgu traģēdiju. Deportācijas bija nelikumīgas, bez tiesas sprieduma, pretrunā ar LPSR konstitūcijas 99. pantu.
To R. Jefimovam vajadzētu saprast, nevis jūsmot par noziegumiem. Ne tikai paši noziegumi, bet arī to aizstāvji jāsoda. Lietuva jau veikusi attiecīgas darbības. Kritiski jāvērtē arī Daugavpils ziņu portāla vadītājas J. Kuranovas viedoklis, ka drukāt var visu, kas nav aizliegts ar likumu. Taču dezinformāciju, melus, negodīgus apvainojumus - nedrīkst. Jālūdz Latvijas ģenerālprokurors, Satversmes aizsardzības birojs, arī Valsts un Ministru prezidents izvērtēt notikušo un pieņemt attiecīgus lēmumus. Latvijas valsti, latviešu tautu un daudz cietušās sirmās sievas un vīrus - politiski represētos - nedrīkst apvainot.
Tālivaldis Pētersons, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis