politologs
Gandrīz vienmēr, kad tas noticis, tas ir ticis tā saukts. Acīmredzot šo jomu atšķirība ir tik milzīga. Mākslinieks ir ideālu pasaulē dzīvojošs vai tos būvējošs un ar to arī ir pieprasīts, jo ar savu darbību aizpilda tos laukus, kuru taustāmajā realitātē nav, bet mums to ļoti būtiski pietrūkst. Politika ir absolūti pretēja. Tajā neizbēgami klāt ir cinisms, reālpolitika un tas, ko ikdienā sauc par meliem, bet politikā - par interpretāciju. Būtu ģeniāli un pārdabiski, ja kāds, pārmeties šai pretmetā, būtu tikpat dižs kā savā pamatdarbībā.
Latvijā 80. un 90. gadu mijā bija 6-7 gadus ilgs politikas tapšanas un ideālo priekšstatu laiks, un tad morālās autoritātes, kas varēja nākt tikai no mākslas vai zinātnes, tauta identificēja kā ideālus politiķus, un Imants Kalniņš politikā bija ļoti gribēts. Kāpēc viņš gāja? To pašu ideālu dēļ, kāpēc tauta viņu tur gribēja. Tā bija pirmā brīža ideālā politika, kurā īsti vēl nav amoralitātes, krāpšanas un korupcijas.
Nevar pārmest, ka viņš tam slieksnim kāpa pāri tajā laikā. Varbūt par to, ka viņš laikus no turienes neizkāpa. Viens no nedaudziem, kam izdevās saglabāties, ir dramaturgs un bijušais Čehijas prezidents Vāclavs Havels, bet ar piebildi: kas viņš bija vairāk jau savā radošajā darbībā - vai ne politiķis? Un tagad Havela lugas daudz neiestudē.