Tu labi izskaties. Priecājos, ka tava slimība ir jau pagātnē.
Izpausties par slimībām nav gaumīgi, turklāt no tām neviens nav pasargāts. Varbūt man bija psiholoģiski smags laiks tāpēc, ka mamma aizgāja ar to pašu kaiti. Paldies Dievam, mans gadījums ir veiksmes stāsts, jo slimību ātri atklāju un to varēja izārstēt. Tad arī sapratu, ka katra slimība ir mācība, man tā lika daudz ko pārvērtēt un saprast. Piemēram, ka dzīve ir vienreizīga. Es arī sapratu, ka ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad tikai tu pats vari sevi balstīt un rast sevī spēku. Paldies tuviniekiem, kas man ļoti palīdzēja, taču jebkurā gadījumā viņi var būt tikai blakus. Visas cīņas jāizcīna vienīgi pašam. Šīs atziņas ir mans vērtīgākais aizvadītā laika ieguvums.
Tavs gaišais optimisms var sniegt atbalstu daudzām sievietēm, kas pašlaik cīnās ar grūtu slimību. Kur tu radi spēku ķepuroties atpakaļ dzīvē?
Slimnīcas gaiteņos redzēju daudzus bēdu nomāktus cilvēkus, un katram varu teikt - jādomā tikai gaišas domas. Tie nav tukši vārdi. Labas domas uztur pie dzīvības. Pozitīvās vibrācijas pār negatīvajām palīdz uzvarēt slimības.
Vai iemācījies sevi sargāt un žēlot?
Man bija laiks, kad sevi nesaudzīgi dedzināju, tērēju bez apstājas. Žēlot sevi nevajag, bet jāiemācās pret lietām pareizi attiekties. Nevajag skriet ar pieri sienā, satraukties par nebūtisko.
Nu, teātris nav tā vieta, kur var dzīvot bez emocijām un nervu pārtēriņa.
Ir tā vieta, mierīgi. Manī iestājies iekšējs miers. Man neviens vairs nevar iestāstīt, ka teātris ir pasaules centrs. Lomas nāk un iet, un, kas neatnāk, tās neatnāks, tur neko nevaru izdarīt. To beidzot esmu sapratusi, lai gan teātrī strādāju kopš 1983. gada. Savu darbu daru pēc labākās sirdsapziņas, un, ja kādam kaut kas nepatīk, man vairs nav bail no kritizētājiem.
Miers dvēselē, bet dzīvē nepieciešams arī fizisks spēks. Kā to stiprini?
Cenšos ļoti daudz kustēties. Jau nākamajā dienā pēc staru terapijas nācu uz teātri. Mums ir laba pasniedzēja, un es vingroju trīs reizes nedēļā. Apmeklēju arī nodarbības sporta klubā, jo pēc hormonu terapijas man bija svara problēmas. Daudz staigāju. Katru rītu no Teikas līdz VEF eju kājām, pašlaik priecājos par skaisto rudeni. Šādos mirkļos atbrīvoju galvu no visa, kas, iespējams, mani dienā gaida. Lai Dievs piedod, man vairs nav bail, un sīkas lietas mani vairs nesatrauc.
Vai, risinot svara problēmas, ievēro kādas diētas?
Diētas neievēroju kopš studiju gadiem, bet ikdienā piedomāju pie tā, ko ēdu. Esmu izmēģinājusi daudzus ieteikumus, uzklausījusi padomus un galu galā secinājusi, ka jāklausās tikai sevī, neviens gudrais no malas nepateiks, kas un kā tev jādara. Māksla ir saprast, ko gribi tu, kas vajadzīgs tavam ķermenim. Piemēram, esmu par labu atzinusi, ka nedrīkstu par daudz dzert ūdeni, mans organisms to nevēlas.
Esi mājas ēdiena cienītāja?
Neapgalvošu, ka esmu baigi labā saimniece, tāpēc arī mājās viesības rīkoju reti, lai gan manis gatavoto neviens nav spļāvis atpakaļ. Kad dēls gāja skolā, vienmēr gatavoju mājās. Tagad viņam jau divdesmit gadu, un man jāpārorientējas. Patīk gatavot no tīriem produktiem, negaršo ēdiens no pusfabrikātiem. Dzīvojam netālu no Čiekurkalna tirgus, tur var nopirkt labus produktus. Man garšo zaļumi: baziliks, timiāns, selerijas...
Ar ko sākas tavs rīts?
Ar kafiju. Astoņus gadus nebiju to dzērusi, agrāk man kafija negaršoja. Daudz dzēru zaļo un dažādas zāļu tējas. Tagad dzeru kafiju pa riktīgam, četras krūzes dienā, un man tā garšo. Man ar sevi ir jāparunājas. Kad tuvojas izrāde, divas trīs dienas iepriekš sāku iekšēji gatavoties. Viens gan svarīgi - man vajag izgulēties vai kādu laiku pavadīt dabā, laukos.
Tici Dievam?
Pēc slimības sāku ticēt, bet kristīta neesmu. Es zinu, ka man ir sargeņģelis, kam varu paprasīt padomu.
Izskaties pozitīvi uzlādēta, laimīga.
Gatavojot izrādi Latgola.lv, bijām uz fotosesiju Baltinavā, un tas izbrauciens bija kā optimisma pote dibenā. Cilvēki tajā pusē izjūt dzīves garšu vienkārši un pa īstam! Kaut mums izdotos to ieplūdināt izrādē! Pirmo reizi uz skatuves partneris man ir Uldis Dumpis. Dievs dod man pavilkties viņam līdzi! Pagaidām tenterēju no pakaļas. Skatos viņā kā brīnumā, lielisks cilvēks, partneris un vīrietis. Stindzinoši stāvēt blakus tādam meistaram, es mulstu un nevaru paspēlēt. Tā man ir skaista dāvana, tās dēļ vien ir vērts dzīvot, vai ne?