Ar bārbekjū
«Spēlēju basketbolu, un man bija sapnis aizbraukt uz Ameriku. Painteresējos un nonācu organizācijas American Field Service Latvijas birojā - organizācija nodarbojas ar skolēnu apmaiņas programmām. Tur man šo to pajautāja, iedeva kaudzi anketu, vajadzēja atnest raksturojumu, ieteikumus. Tad viņi meklēja viesģimeni, kurā es varētu iederēties,» stāsta Matīss. Kā tas būs - aizbraukt, gadu dzīvot citā valstī, citā ģimenē, iet citā skolā -, līdz galam viņš tobrīd nav apjautis. «Programma sākās augusta vidū. Ielidoju Ņujorkā, mūs aizveda uz Masačūsetsu. Sākumā pat īsti nesapratu, kas notiek. Pirmajās divās dienās bija mācību nometne - izdalīja materiālus, izstāstīja, kas notiks. Otrās dienas vakarā pienāca brīdis, kad sāka braukt viesģimenes - katram bērnam savā laikā. Mani arī paņēma,» gluži kā ar atvieglojumu saka Matīss. Vakarā ģimene rīkojusi sagaidīšanas pasākumu. «Ar bārbekjū, radi sabrauca paskatīties uz jauno ģimenes locekli - kā jau pie amerikāņiem.»
Sports un brāļa tēls
Pirmie divi mēneši bijuši diezgan grūti - pierast pie valodas, iegūt savu vietu ģimenē, skolā. Viesģimenē bija tēvs, māte, divi brāļi un vecākā māsa. Līdzīgs savējo pulks Matīsam ir Latvijā - vecāki un divi brāļi, Matīss ir vidējais. Arī Amerikā viņš bija vidējais. Tiesa, gadu starpība cita. Māsai bija 26 gadi, viņa jau dzīvoja atsevišķi, bet abi brāļi mājās. Jaunākajam bija 12 gadu. Sākumā par jauno ģimenes locekli viņš neesot bijis sajūsmā, bet viesvecāki atklāti par to runājuši. «Neņem ļaunā, ja viņš tev kaut ko par spīti dara,» viņi teikuši, un pēc laika attiecības uzlabojušās.
Divas nedēļas pēc atbraukšanas sākusies skola. «Nav nekādu uzvalku, nekādu puķīšu, vienkārši ej un mācies - pa taisno uz stundām,» Matīss pavīpsnā un stāsta, ka skolā pirmajos mēnešos visam piegājis «baigi nopietni». «Man arī bija vairāk brīva laika - nebija draugu. Atceros vienu reizi, kad bija daudz mājasdarbu, nodomāju: šitā gadu neizturēšu.»
Skolā starp vienaudžiem palīdzējis iejusties viesģimenes vecākais dēls vai, pareizāk sakot, viņa tēls. «Lielais brālis iepriekšējā gadā bija beidzis to pašu skolu, un viņš tur bija populāra persona. Kad skolā teicu, ka dzīvoju šajā ģimenē, skolas biedri to novērtēja: «O, tu tur dzīvo, tu tāds krutais!»
Vēl palīdzējis sports. «Rudens pusē sāku nodarboties ar amerikāņu futbolu, bet ziemā, kad sezona beidzas, - ar basketbolu. No tās komandas man arī ir labākie draugi. Vēl tagad uzturam kontaktus.»
Novembrī Matīss jau jutis, ka ieguvis savu vietu zem saules. Diezgan bieži nācies atbildēt uz jautājumu: «Kur tā Latvija atrodas?» Gada laikā gandrīz kā pantiņu skaitījis: «Augšā no Polijas, pa kreisi no Krievijas, vairāk uz ziemeļiem... Esam baigi traki uz hokeju.»
Aplipina brāli un vecākus
«Gads mani ievirzīja pieaugušo dzīvē - sapratu, kā tas ir - sākt kaut ko pašam, apjautu, ka pats varu tikt galā ar lietām, vairāk uzzināju par sevi. Sapratu, ka neesmu vienīgais, neesmu superpareizais, ka ir daudz lietu, kuras nezinu.»
Šis gads ietekmējis Matīsa nākotnes plānus. «Esmu izdomājis, ka mani interesē starptautiskās lietas, un domāju iet studēt starptautiskās attiecības.»
«Mūsu ģimenē AFS ir kļuvusi pilnīgi par sērgu,» smejas Matīsa mamma Ingrīda Lāce. Matīss tagad ir AFS Latvija Rīgas nodaļas vadītājs. Šogad AFS apmaiņas programmā uz Savienotajām Valstīm ir devies Matīsa jaunākais brālis (15). Ingrīda atzīst, ka Matīsa dalībā AFS ir pielikta arī viņas doma un roka, palaist dēlu neesot bijis grūti. «Apzinājāmies, ka Matīss var tikt galā. Braukājis pa pasauli, dejojot deju kolektīvā, darbojies skautos, plus vēl labas angļu valodas prasmes,» mamma uzskaita dēla pieredzi. Arī Rīgas Angļu ģimnāzija, kurā Matīss mācās Latvijā, atbalstījusi - lai brauc, gaidīsim atpakaļ ar vēl labākām valodas prasmēm. Skola iedevusi mācību programmu 10. klasei, tā pārtulkota, un ar šo programmu Matīss ieradies skolā ASV, kur tika piemeklēti attiecīgie mācību priekšmeti un līmeņi. Ingrīda uzskata, ka 10. klase ir pats labākais laiks, lai dotos šādā apmaiņā.
Piedalīšanās programmā Matīsa ģimenei izmaksājusi 7,5 tūkstošus eiro - tas ietver ceļu, transportu, apdrošināšanu. Tā kā jaunieši dzīvo ģimenēs, papildu tēriņi ir nelieli - aptuveni tikpat, cik kabatas nauda Latvijā.
Ingrīda pieļauj, ka pēc kāda laika varētu uzņemt viesbērnu savā ģimenē. Viņai gan esot jāmācās mazāk apčubināt - tā viņu mācot Matīss, kurš klāsta, ka Amerikā vecāki jauniešus vairāk radina patstāvībai. «Katrs pats par sevi zina un pats arī mazgā drēbes.»