Mieramika ar bērna dvēseli
«Viņš beidzot bija laimīgs, gribēja dzīvot, bet dzīve izdarīja savas korekcijas,» satriekta teica māksliniece E. Patmalniece. Šī krāšņā apvienība daudziem bija pārsteigums, jo īpaši pēc plaši izskanējušajiem paša J. Groduma dēku stāstiem. Taču pēdējos dzīves gados mūziķis bija mainījies. «Beidzot viņš bija mierīgs, nevajadzēja vairs melot, viss bija kārtībā,» dienu pēc J. Groduma nāves stāstīja viņa dzīvesbiedre. Pats Jānis par kopdzīvi bijis sajūsmā, intevijā žurnālam Mūsmājas viņš aizrautīgi stāstīja, cik labi viņi viens ar otru jūtas. Viņš mācot Elitai kopdzīvi, taču pats joprojām nevarot saprast, kāpēc tik lieliska sieviete viņam atsūtīta.
Miers bijis viens no raksturīgākajiem Groduma prāta stāvokļiem - lai arī viņš bijis leģendārā izteiciena «Normāli Līvi ir sakašķējušies Līvi» autors, pats stāvējis ārpus visām ķildām. «Viņš tāds mieramika bija, nebija tendēts uz ārišķībām, nekad neuzbāzās ar savu viedokli,» atceras Groduma agrākais līdzgaitnieks Līvos Aivars Brīze. Noslēgts, introverts… taču, ja izdevās gūt viņa uzticību, Jānis atvērās. «Viņš bija ļoti īpašs. Tāds neparasts salikums - ārēji nepieejams - rokeris ar bērna dvēseli. Sarunās ar viņu tomēr varēja pamanīt sirsnību, atklātību,» atceras D. Mazvērsīte.
Paliek sirds dziesmas
Pēdējā gaitā J. Grodumu izvadīs mācītājs Juris Rubenis. Vienā no pēdējām intervijām leģendārais rokmūziķis stāstīja - baznīcā viņš ejot, svētkos alkoholu nelietojot un esot ļoti tuvās attiecībās ar Dievu, nevis ar viņa pārstāvjiem zemes virsū. Un izaicinoši piebilda: «Sātans taču ir nepamatoti apvainots Dieva bērns! Tas ir vienīgais eņģelis, kurš sacēlās pret sirmo tirānu. Manī joprojām dzīvo dumpinieka gars!» Savas dzīves izjūtas viņš pauda dziesmās - neviena no tām nav tapusi kā speciāls pasūtījums, katra paša izdzīvota un izsāpēta. «Tās visas bija viņa sirds dziesmas,» saka festivāla Bildes organizētāja Tija Auziņa, kura savulaik kopā ar Līviem ne vienu vien pudu sāls apēdusi.
J. Groduma dziesmas ir kļuvušas par mūsdienu latviešu rokmūzikas klasiku. Līviem viņš pievienojās pašos pirmsākumos. Kā saka T. Auziņa, «viņš bija visilgākais līvs. No 1976.gada līdz pēdējam elpas vilcienam». Tieši viņa Ziņģe par bailēm Līviem atnesa panākumus republikas mērogā - 1980. gadā tā saņēma trešo vietu tolaik nozīmīgākajā - Mikrofona aptaujā, pirmajās vietās - Raimonda Paula dziesmas. Grodumam tā bijusi tikai otrā sarakstītā dziesma.
J. Grodums Līviem pievienojās, kad Jura Pavītola un Ērika Ķiģeļa dibinātā grupa atrada mājvietu Liepājas Metalurgu kultūras pilī, tolaik tās direktore bija Ausma Groduma, Jāņa māte. Viņa arī parūpējās, lai jauniešiem būtu pieejami kvalitatīvi instruementi. Jānis tolaik mācījās Emīļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas kordiriģentu klasē, viņu spēlēt Līvos pieaicināja Ē. Ķiģelis. Kopš tā laika grupas sastāvs nemitīgi mainījās, kādu laika sprīdi skanējušas arī sieviešu balsis. Tomēr, par spīti nemitīgām grupas sastāva maiņām - ģitāristi, vokālisti, bundzinieki nāca un gāja -, Līvi kļuva tikai populārāki. Tautas mīlestība nāca kopā ar uzmanību no valdības puses - savulaik mūziķiem pat aizliedza uzstāties, lai arī tajā pašā laikā viņu dziesmas dungoja visā Latvijā... Tomēr jau pirmajā darbības desmitgadē grupu aptumšoja pirmā traģēdija - 1985. gadā agrā 3. oktobra rītā autoavārijā bojā gāja grupas idejiskais līderis Ēriks Ķiģelis. Viņa vietā stājās Ainars Virga, tobrīd tikai 21 gadu vecs. Pirmā dziesma, ko Līviem sarakstīja A. Virga, bija Dzimtā valoda ar moldāvu dzejnieka Grigores Vieru vārdiem Imanta Ziedoņa atdzejojumā - skaņu ierakstu apcirkņos tā uz mūžiem iegūlusi Jāņa Groduma izpildījumā…
Astoņdesmito beigās Līvi bija kā neatkarības simbols. Klaji deklarējot prorietumnieciskas vērtības, viņi mēģināja izlauzties ārpus dzelzs priekškara. Grupai pievienojās arī jaunākais Virga - Dainis, kā arī ģitārists Tomass Kleins. Pēc neilgas pauzes deviņdesmito sākumā 1994. gadā Līvi atdzima kā fēnikss no pelniem - iznāca albumi Karogi, Līvi dzīvi, kā arī Spoku koks un K.M.K.V.P. Pēc regulāras koncertēšanas vēl Bailes par ziņģi, Viva... un 2003. gadā grupas darbība tika paralizēta. Kārtējā autoavārija Līvu hronikās, bojā gāja skaņu operators Juris Jakovļevs un bundzinieks D. Virga. Pēc šīs traģēdijas Līvi tā arī īsti neatkopās. Mēģinājumi atkal spēlēt kopā beidzās ar konfliktiem. Pēdējos gados Līvu koncertdarbība bija nemanāma. J. Grodums pievērsās rimtākai dzīvei, nodarbojās ar fotografēšanu. Arī tad, kad viņš jau bija slimnīcā, E. Patmalniece dzīvesbiedra atbalstam rīkoja viņa fotogrāfiju izstādes gan Rīgā, gan Valmierā… E. Patmalniece stāsta, ka J. Grodums bijis patiesi priecīgs par notiekošo un gaidījis atbalsta koncertu. Tomēr liktenis reizēm rīkojas neprognozējami.