Tautas tēlotājmākslas studiju tradīcija radusies pēc Otrā pasaules kara un saglabājusies kā piemiņa no padomju sistēmas; mūsdienās tā pilda sabiedriski būtiskus integrācijas un socializācijas uzdevumus. Vienīgi valsts pārraudzības un līdz ar to arī ieinteresētības vairs nav, kopš 2009. gada tēlotājas mākslas studijas vairs nav Kultūrizglītības un nemateriālā kultūras mantojuma centra pārziņā. Studiju vadītāju atalgojumu un telpas apmaksā pašvaldības.
Ārpus aliņiem un seriāliem
Uzmanīgi aplūkojot apjomīgo izstādi, interesanti pavērot, kādi apzīmējumi un terminoloģiski nošķīrumi izskrien caur galvu, uzreiz arī jautājot pašai sev - kas atšķir profesionālu mākslu, amatiermākslu, naivismu, tautas mākslu… Izstādē ir daudz ziedu, skaistu dabas ainavu un visāda citāda optimistiska mažora, kas laikam piestāv priekšstatiem par amatiermākslu - īpaši nesaspringstot, pavadīt laiku patīkamā nodarbē patīkamā sabiedrībā, veltot uzmanību kaut kam patīkamam, vēlams - pievilcīgam vai skaistam. Šeit iezīmētos pasākuma terapeitiskais vai sociālais efekts, proti, tā vietā, lai atslēgtos un aizmirstos aliņos vai seriālos, cilvēki kā tādi labdzimuši XIX gadsimta aristokrāti mācās zīmēt un gleznot.
Turklāt pavisam par velti tas iespējams brīnišķīgu meistaru vadībā. Rīgas tēlotājas mākslas studiju vadītāju vidū ir tādas mākslas autoritātes kā Juris Ģērmanis, Tatjana Krivenkova, Ilze Strekavina un Igors Dobičins, kurš vada vienīgo tēlniecības studiju. Izstādes bukletam rūpīgi izvēlētas studiju vadītāju atziņas, kas netieši raksturo katra autora individuālo pieeju mākslai: «Krāsas redzam, pateicoties gaismai. Pateicoties autoru iekšējai gaismai, ieraugām neskaitāmas krāsainas pasaules.» (Tatjana Krivenkova, Ziemeļblāzma.) «Var būt izteikta krāsainība, bet nav glezniecības. Vai arī krāsainības nav, bet ir spēcīga glezniecība. Krāsu attiecības gleznās pārtop mistērijā.» (Māra Zītare, Umbra.)
Gleznošanas studijas Ģilde vadītāja Ausma Danemane stāsta: «Ir kāda kundzīte, kas nāk uz studiju reizi divos gados. Jautāju viņai: «Kā top jūsu gleznas?» Viņa saka: «Ziniet, es trijos naktī pamostos, un man gribas gleznot!» Kā lai to izskaidro? Tas ir impulss izteikt savas emocijas. Cilvēks nedomā par mākslas virzieniem, bet mēs ar savu profesionālo aci skatāmies - tur kaut kas ir! Viņš nav profesionālis, taču tās robežas ir ļoti tuvas.» Gleznošana kā hobijs kļūst arvien populārāka, tēlotājas mākslas studijas Grīva vadītājs Juris Ģērmanis saka: «Man visi molberti, ķeblīši un galdiņi ir aizņemti - pārāk nemaz negribu reklamēties. Mums ir vaļā lielie logi - cilvēki iet garām un piesakās.»
Tīrradņi ar gatavu rokrakstu
Šonedēļ VEF atklātajā izstādē ir arī darbi, kas uzreiz asociējas ar naivismu. Sarunā ar dažiem studiju vadītājiem pirms izstādes uzlikšanas kāds pieminēja ticamu versiju, ka naivists ir tāds mākslinieks, kurš ne vien zina, ko grib izdarīt, bet viņam arī nav šaubu par veidu, materiāliem un metodēm vai manierēm, kā ieceri īstenot. Viņu rokraksts ir jau gatavs, nav vajadzīgi profesionāļu padomi, lai kaut kā attīstītos. Tāpēc arī viņus sauc par tīrradņiem. Šādā ziņā izstādē izcēlās studijas Varavīksne dalībniece Lidija Ruskule un Vjačeslavs Bogoslovskis no studijas Ziemeļblāzma. Turklāt Vjačeslava Bogoslovska darbi vēl mazliet atgādina citus tīrradņus, par kuriem sīkākas ziņas atrodamas Aivara Leiša pētījumā (Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā, Neputns, 2005), turpretim Lidijas Ruskules konsekventā izteiksme gleznās, kurās košās krāsās tēlotas lakoniskas kompozīcijas, ir tik oriģināla un spilgta, ka naivisms samulsis raugās uz profesionālismu, un abi jūtas tik līdzīgi. Tāpat vairāku autoru darbi, manuprāt, mierīgi iederētos Rīgas galerijās, lai cik muļķīgi tas izklausās, jo ne jau nesaprotamā iederēšanās var būt kritērijs labai mākslai. Vienkārši pašlaik VEF Kultūras pilī apskatāmas dažas gleznas, par kurām gribas visiem izstāstīt un aicināt apskatīt. To autori ir Egils Libarts, Anita Libarte, Elmars Štubis, Ārija Skudra, Vjačeslavs Bogoslovskis un Viktors Tokarevs.
Īpaši Anitas Libartes lakoniskās, nelielās eļļas gleznas Ķīšezers un Rīts lika piedzīvot kaut ko gluži svaigu Latvijas mūsdienu mākslā, atmetot visu profesionālisma un amatierisma dalījumu. Pretēji vairākumam autoru, kas meklējuši iespaidīgus motīvus un tikpat iespaidīgus veidus, kā tos attēlot, proti, lai būtu skaisti un krāšņi, Anita Libarte atturīgā, tādā kā krītainā krāsu gammā gleznojusi it kā ne ar ko neievērojamas ainas. Tomēr niansētie toņi un vēl visādi gleznotāju noslēpumainie paņēmieni liek ilgi vērot gleznas, bezcerīgi meklējot aizkustinājuma un pievilcības iemeslus.
Savukārt Viktors Tokarevs, kurš sākumā kā jau pirmsskolas vecuma puika vienkārši skraidījis, kamēr mamma gleznojusi studijā Ziemeļblāzma, visam pasākumam kopumā ne vien piešķir īpašu svaigumu, bet arī diezgan delikāti un precīzi provocē, jo sākumā minētajiem nošķīrumiem pievieno vēl arī bērnu mākslu. Viktora Tokareva spontānās, bet arī krāsās izjustās kompozīcijas Mežs 1, Mežs 2, Mežs no augšas, Vabole un jūra un Zem ūdens it kā atgādina pārējiem par tādu kā tīru avotu, kurš sākumā ir pieejams visiem, tad kaut kā «darba dunā» mēdz pazust, un tad visādi jānopūlas, lai kaut ko no tā atkal atjaunotu, piemēram, gleznojot.