Slimības dēļ Artūrs nestaigā un pat nevar saviem spēkiem piecelties no specializētā krēsla. Ne kāpnes, ne lifts šajā mājā nav pielāgoti cilvēkam, kas pārvietojas ratiņkrēslā, turklāt arī dzīvoklis nav izbūvēts, lai tajā ērti būtu iemītniekam ar īpašām vajadzībām. Helēna atzīst, ka ārsti patlaban nedod ne mazāko cerību, ka Artūrs kādreiz varētu staigāt un rūpēties par sevi patstāvīgi, taču pašreizējā situācija bērnam ar tik smagu diagnozi jau esot sasniegums.
Nokļūt skolā nav iespējams
Helēna Plāma stāsta, ka dzīvojusi Rīgā līdz 1998. gadam, kad denacionalizēto māju, kurā mitinājusies viņas ģimene, nācies atstāt. Helēna pārcēlusies uz Madonas pusi. Pēc tam, kad pasaulē nācis viņas trešais bērns Artūrs, kuram tika atklāta neārstējamā slimība, Helēna sapratusi, ka, dzīvojot laukos, nav iespējams nodrošināt dēliņam ne atbilstošu medicīnisko aprūpi, ne arī izglītību, tāpēc sākusi meklēt iespēju atkal dzīvot pilsētā. «Patlaban Artūra izglītības jautājums veiksmīgi atrisinājies - viņš ir Rīgas 84. vidusskolas skolnieks, un viņam tiek nodrošināta mājas apmācība. Pedagogi saka - Artūrs ir talantīgs. Arī skolasbiedri pret zēnu izturas ļoti sirsnīgi. 84. vidusskolas vadība izcīnījusi to, ka skolas telpas tika pielāgotas bērniem ar īpašām vajadzībām, bet mēs jau nevaram izkļūt no dzīvokļa un doties uz skolu,» situāciju izklāsta Artūra mamma. Helēnas mērķis ir panākt, lai Artūrs varētu dzīvot dzīvoklī, kas būtu aprīkots atbilstoši situācijai, kādā ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, un kas atrastos mājā, kurā iemītnieks ar kustību traucējumiem var iekļūt un izkļūt. Risinājums varētu būt vai nu pašvaldības dzīvoklis, vai arī sociālais dzīvoklis, ko arī piešķir pašvaldība. «Sociālie dzīvokļi ir aprīkoti ar pacēlājiem un arī citādi pielāgoti cilvēkam ar īpašām vajadzībām. Savukārt pašvaldības dzīvokli, izmantojot Rīgas domes atbalstu, var cilvēkam ar īpašām vajadzībām pielāgot,» savu ieceri izklāsta Artūra mamma. «Mans iesniegums Rīgas domei uzņemt mani un manu ģimeni dzīvokļu rindā uz pašvaldības dzīvokli vai sociālo dzīvokli tika noraidīts, jo neesmu deklarēta Rīgā pēdējos piecus gadus, kā to prasa pašvaldības saistošie noteikumi,» uzsver Helēna Plāma. Uz jautājumu, vai kāds no Rīgas domes pārstāvjiem redzējis Artūru un pārliecinājies par situāciju, kādā atrodas bērns invalīds, Helēna saka: «Nē.» Ciemos esot bijis tikai sociālais darbinieks.
Mājokļa meklējumos
Helēnas Plāmas stāstītais par to, kas piedzīvots, meklējot optimālo variantu mājoklim, atgādina nelaimīgu notikumu virkni. Sieviete no laukiem uz Rīgu pārcēlusies 2007. gadā. «Pirmā īrētā dzīvokļa saimniece neļāva dzīvoklī deklarēties, bet man ir īres līgumi, kas pierāda - kopš šā laika dzīvoju Rīgā,» uzsver Helēna. «2008. gadā nolēmu Jelgavā nopirkt dzīvokli, kas piemērots cilvēkam ar īpašām vajadzībām. Jau bija noformēts dzīvokļa pirkuma līgums, dzīvoklis tika uz mana vārda ierakstīts Zemesgrāmatā, kad no darījuma izstājās banka, kas man bija solījusi kredītu,» rezignēti nosaka Helēna. «Lai arī šis dzīvoklis nekļuva par manām un bērnu mājām, tomēr ilgu laiku bija šķērslis sociālās palīdzības saņemšanai, jo saskaņā ar Zemesgrāmatas datiem man piederēja nekustamais īpašums. Tagad beidzot formalitātes ir sakārtotas un nekustamais īpašums vairs šķēršļus sociālās palīdzības saņemšanai nerada.» No iepriekšējā dzīvokļa Rīgā, kur Helēna, Artūrs un abi Helēnas vecākie bērni dzīvojuši, nācies aiziet. «Saimniecei, no kuras dzīvokli īrējām, banka atsavināja dzīvokli, bet mums palikt tajā neatļāva. Šis dzīvoklis atradās 1. stāvā, no tā izkļūt bērnam ar īpašām vajadzībām bija vieglāk,» kārtējo māju zaudējumu izklāsta Helēna. «Ātri vajadzēja atrast dzīvokli, un tagadējais bija vienīgais pieejamais variants.»
Optimismu nezaudē
«Patlaban saņemu no Rīgas domes dzīvokļa pabalstu, ko izcīnīju ar lielām grūtībām,» uzsver Helēna. «Ja man nebūtu vecāko bērnu, pat nezinu, kā mēs ar Artūru abi tiktu galā, jo bērnu, kuram ir spināla muskuļu atrofija, pat nav iespējams uz brīdi atstāt mājās vienu pašu, bet man taču jāiet uz darbu, jāpelna nauda iztikai.» Neraugoties uz smago situāciju, Helēna ir mierīga un optimistiska, sarunā viņa neizsaka nevienu institūcijām, bankai vai ierēdņiem veltītu asu vārdu.
Pēc traģiskā gadījuma ar sociālās aprūpes centra Kalkūni iemītnieku daudz uzmanības pievērsts bērnu un jauniešu situācijai aprūpes centros, un interneta komentāros izskanējuši viedokļi, ka ģimenēm par bērniem ar īpašām vajadzībām jārūpējas saviem spēkiem. Helēnas Plāmas stāstītais ir apliecinājums tam, ka ir ģimenes, kas tiešām cīnās saviem spēkiem.