Senais teiciens par sliktu piemēru, kas spēj aizraut «masas» ne mazāk kā labais, diemžēl ir patiess. Tāpēc t.s. pieaugušo rūpes par uzvedības modeļiem, kādus jaunā paaudze smeļas savu mūzikas, sporta utt. varoņu dzīvē, ir saprotamas. Un satraukums par to, vai šie elki neiedvesmo fanus uz pašu fanu nākotnei bīstamiem eksperimentiem ar savu fizisko un garīgo veselību, arī ir pamatots.
Ir tikai divi papildinājumi - iebildumi. Pirmais. Aicināt jaunaudzi akli nekopēt elkus var tad, ja paši pieaugušie rāda priekšzīmi. Proti, pārmest jaunietim pārāk vieglu iespaidošanos, bet pašiem savu dzīvi veidot atbilstoši glancēto žurnālu mācītajam un priekšstatiem, kas tiek uzskatīts par «veiksmīgu cilvēku», ir diezgan liekulīgi. Otrais. Tā īsti ietekmēt, ko jaunie klausās, skatās un pārrunā savā vidē, pieaugušie nevar, tomēr t.s. uzvedības modeļi jau neaprobežojas tikai ar šovbiznesa trakuļiem vai nežēlīgām videospēlēm. Pamudinājums izmēģināt apreibinošas vielas ir ļoti nopietna tēma. Tomēr tikpat bīstami ir jaunietim redzēt tepat Latvijā, ka materiālos labumus visvieglāk var iegūt, neapgrūtinot sevi ar ētiku, ka viņa teju vai vienaudzis bez lielas pieredzes spēj «izsisties», mainot politiskos patronus, nododot savējos, esot nekaunīgam utt. Ka zināšanas akadēmiskā izpratnē ir nieks, ja tu māki nokļūt kādā TV šovā un jebkuriem līdzekļiem izcelties. Diez vai apreibinošas vielas ir kvalitatīvi bīstamākas par trulumu, gatavību «uzmest» un «iet pāri līķiem».