Pēdējos varu tikai labestīgi apskaust, jo nebūtu brīnums, ja kādam no viņiem šajos divos koncertvakaros un mēģinājumos iegūtais impulss vēlāk izrādītos izšķirošs mūža profesijas izvēlē.
Zvaigznes - tenors un baritons
Klasiskās mūzikas cienītāju prasības Latvijā ir augstas, diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka nedz valsts galvenā simfoniskā vienība - Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris -, nedz vienīgā Opera nevarētu atļauties nopirkt tādas pasaules zvaigznes, kādas mirdz Ņujorkas Metropolitēna operā. Šajos apstākļos Karels Marks Šišons līdztekus savai mūziķa interpreta meistarībai ir pierādījis, ka prot atrast izcilus jaunus dziedātājus, paspējot viņus šeit parādīt īsu brīdi pirms neiespējamā. Bohēmas koncertuzveduma spožā zvaigzne, kas ar savu sniegumu tā saviļņoja, ka lika klausīties galvenā mīlētāja Rūdolfa dziedājumos ar aizturētu elpu, pilnīgi negaidot izrādījās Austrijā dzīvojošais korejiešu tenors Hojuns Čuns, par kuru līdz šim te nekas nebija dzirdēts. 1. cēliena sākumā šķita, ka sastapsim trenētu, taču pašauru balsi. Tie izrādījās maldi, jo, sastopot savu Mimī, itāļu soprānu Grāciju Doroncio, Rūdolfs atraisījās un uzplauka ļoti krāšņā, emocionāli pilnskanīgā un cilvēciski patiesā tenora spēkā. Jau pats pirmais «do» izskanēja tik dabiski un pašsaprotami kā neviltota un impulsīva mīlestības atklāsme, nevis kā rafinēta vokālā «olimpieša» virsotne - atribūts tenoru konkurences cīņā. Hojuna Čuna vokālās un aktiermākslas simbioze pārliecinoši satrieca stereotipu, kas balstīts uzskatā, ka Āzijas mūziķiem galvenais ir virtuoza perfekcija. Čuna tehniskais slīpējums kalpo virsuzdevumam - sasniegt dziļu tēla izpratni un radīt līdzpārdzīvojumu. Kopā ar Mimī atveidotāju - dzimtajā Itālijā un ASV (Ņujorkā) lieliski skolota, sirsnīgām krāsām bagāta liriskā soprāna īpašniece - Grāciju Doroncio, viņas atraktīvo kolēģi un tautieti Alesandru Marianelli subretes Mizetes lomā, neparasti kaismīgo un plašskanīgo baltkrievu baritonu Nikolaju Borčevu gleznotāja Marsela lomā un mūsu opermāksliniekiem Jāni Apeini (Šonārs) un Krišjāni Norveli (filozofs) viņi ļoti ticami un nemāksloti, pat bez skatuves rekvizītu - simbolisko, mīļo lietu - palīdzības uzbūra studentiski māksliniecisku draugu vidi, kurā nabadzība un slimība nokauj sapni par mīlestību un Mimī dzīvību.
Izcils ansamblis un orķestris
Gribu īpaši uzsvērt, ka veiksmei nepietiktu tikai ar lieliskiem solistiem. Būtiskākais ir tas, ka visi kopā ar orķestri un koriem veidoja saskanīgu koncertizrādes ansambli. Viss bija savā vietā, emocionāli izjusts un pamatots. Cilvēciski komisku akcentu piešķīra Sergejs Martinovs divās nelielās, taču zīmīgās raksturlomās (vecais mājas saimnieks Benuā un flirtēt kārais valsts padomnieks Alsendors.) Par orķestri ir īpašs stāsts, jo tas K. M. Šišona vadībā skanēja tik izcili, izjusti un intonatīvi dzīvi kā nekad, niansēti un pārliecinoši atklājot galveno varoņu iekšējo pasauli: katru dvēseles kustību, sajūtu, domu.
Viņa pašatdeve ir arī viens no kolektīvās iedvesmas avotiem. Tikai ar orķestra instrumentu un cilvēku balsīm K. M. Šišons prata radīt izrādes telpu vārda tiešajā nozīmē: atainot Parīzes Ziemassvētku kņadu vai operas varoņu tuvošanos (vai attālināšanos). Šis bija jau sestais operas koncertiestudējums, kuru ar LNSO un starptautiskiem solistu sastāviem šeit sagatavojis Karels Marks Šišons. Viņa veidotie Pelnrušķītes, Toskas, Kapuleti un Monteki, Aīdas un Puritāņu iestudējumi bijuši ne tikai būtiski, spilgti notikumi Latvijas mūzikā, bet arī ilgtermiņā slīpējuši orķestra skanējumu, reabilitējot operas skaistumu kā vērtību, kas attīrīta no apšaubāmām, pašmērķīgām režijas koncepcijām. Publika to novērtēja - metot pie malas ziemeļniecisko atturību, vienprātīgi sarīkoja stāvovācijas.