Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Borovkovs: sabiedrības domāšanā valda dziļš boļševisms

Nupat daudzus šokēja Norvēģijas tiesas atzinums, ka valsts pārkāpusi masu slepkavas cilvēktiesības, liekot tam uzturēties vieninieka kamerā. Noziedznieka cilvēktiesības turpmāk būs svarīgākas par viņa nodarīto?

Tas ir viens no morāles sagruvuma simboliem. Aizejam līdz absurdam, turklāt nevajadzīgi nodrošinot pamatīgu publicitāti. Viņam pat nav mūža ieslodzījums, vien 21 gads, kas Norvēģijā ir maksimālais soda mērs. Sanāk apmēram gads par katriem trijiem noslepkavotajiem bērniem. Viennozīmīgi - par tādu noziegumu bija jāsaņem mūža ieslodzījums, turklāt ļoti striktā režīmā, nodrošinot tikai dzīvībai visnepieciešamāko - gaismu, ēdienu, tualeti, guļvietu, medicīnisko aprūpi. Punkts! Un lai dzīvo kā tāds izolēts dārzenis! Nevis trīsistabu kamerā ar internetu un mūžīgām pretenzijām...

Eiropā ļoti daudzas lietas novestas līdz absurdam. Katra jauna paaudze nāk ar kaut kādu iekšējo protestu, redzot vecākās paaudzes morāli un neizskaidrojamo rīcību. Tā pati Vācijas ārkārtīgi dziļā vainas sajūta pēc kara bija tik pārspīlēta, ka jau deviņdesmito gadu sākumā jaunā paaudze sāka uzdot jautājumu vecajiem: cik var?

Cik paaudzēs būs jāatbild par tēvutēvu grēkiem?

Līdz ar to arī doma par atvērtu sabiedrību, toleranci, arī multikulturālisma ideja, ko faktiski Vācija visvairāk proponē, protams, sāka radīt iedīgli labējo ideju aktivizēšanai. Neonacisms sāka veidoties Vācijā tieši šī iemesla dēļ. Vācija ir arī labs piemērs nedaudz piemirstai aksiomai, ka tieši neapmierināta sabiedrība visvairāk tendēta meklēt un apkarot atšķirīgo - ebrejus, seksuālās minoritātes, bagātos, smukos, veiksmīgos utt. Pārtikusi sabiedrība daudz vairāk ko piecieš, daudz kam pat nepievērš uzmanību.

Atgriežoties pie gadījuma ar Breivīku, tur jau tas pats - ja kāds jauns cilvēks, kas ir pilns ar protestu, sāk meklēt kaut kādu garīgumu dzīvē, redzot, ka nekā «svēta» vairs nav un sludinātais ir tukši salmi - komercializēti Ziemassvētki, butaforiska baznīcas izrādīšanās ar pedofilu bariem, korumpēta vara un pērkama justīcija, dzelteni satrunējuši mediji bez jebkādas morāles... Ja tādā brīdī ir prasmīgi uzrunātāji no morāli precīzu radikāļu puses, viņam, protams, liekas, ka tur ir tīra manta - kaut kāda augstāka ideja. Pat latviešu sabiedrībā pirms kādiem 10-15 gadiem bija vērojams, ka daudzi pieslējās pareizticībai kā pēdējai kristietības saliņai...

Arī sektas saradās cita pēc citas.

Lai neņem ļaunā aizokeāna fani, bet amerikāņi tiešām spēj no jebkā uztaisīt makdonaldu - no restorāniem, kino, arī no reliģijas.

Bet arī mūsu sabiedrība nav viendabīga. Ir sašķelta kaut kādos grupējumos, kas nemitīgi cits citu apkaro, vismaz interneta vidē.

Ir vieglāk mēģināt pierādīt, ka citi ir sliktāki, nevis es - labāks. Mēdzu jokot, ka sabiedrība ir sen sadalījusies: piektā kolonna un sestā palāta.

Pie tam robeža ir visai nosacīta. Spilgts piemērs bija ar pazīstamo juristu Pastaru, kuru viena daļa dievināja, bet, kad viņš sāka pārstāvēt privāto biznesu, tie paši viņu bija gatavi dzīvu aprakt.

Tas vispār ir kaut kāds murgs! Mūsdienu sabiedrība ir piepildīta ar ļoti lielu agresiju. Jebkurš cilvēks, kurš mēģina paust savu viedokli, riskē kļūt par sitamo, par sabiedrības atstumtu margināli. Edgars ir izcils jurists, kurš ir pāri politiskajai un pieprasījuma šļurai.

Uzvar pelēcības?

Sen esmu teicis - šodien ir pelēcību laikmets. Spilgtas personības traucē. Kaitina pat to parādīšanās. Tas ir viens no Mērfija principiem - ja kādam cilvēkam ilgāku laiku iet labi, tas apkārtējos ļoti sāk kaitināt.

Bēgļus arī necieš, jo tiem valsts kādu laiku palīdz vairāk nekā vietējiem?

Tā arī ir viena no spilgtām pelēcību laikmeta iezīmēm, ka publiskajā telpā iemet falšu nefaktu, falšus ciparus vai falšu jēdzienu un diskusijas sāk būvēt ap to. Tikpat labi mēs pēkšņi varētu sākt cīnīties, piemēram, pret Colgate zobu pastu vai Always ieliktnīšiem. Bēgļu pārvietošana ir liels bizness. Un asiņains. Politiskā vide sabiedrībai pasviež pilnīgi melīgu diskusiju. Tāpat kā par cīņu pret terorismu. Terorisms ir mūsdienu agresijas izpausmes - partizānu kara forma. Nevar cīnīties pret formu, ir jārunā par to, kā novērst cēloņus un mainīt saturu.

Modernajā pasaulē karš ir bizness ar trim fāzēm: tā sagatavošana, karošana un sagrautā atjaunošana. Un vienmēr visās trīs fāzēs tiek pelnīta tik ārprātīga nauda, ka uz tās fona cilvēku dzīvībām, kultūras vērtībām vispār nav nekādas nozīmes. Šobrīd ir militāristu ziedu laiki, tāpēc militārā histērija ir jāuztur. Vai esat dzirdējuši par kādu Rietumu politiķi, kurš mēģinātu runāt par mieru pēdējos gados? «Hibrīdkarš», «ģeopolitiskā situācija» - kā tādas mantras skaita. Un tad skaidrs, ka mums jānopērk vēl šautenes, lūstošas lāpstiņas un vēl sazin kas. Par mieru runāt ir grūtāk, jo vajag vismaz izglītību.

Tas ir tāds pacifista sapnis, ka līdzīgi kā Breivīku no publiskās telpas vajadzētu izņemt jebko, kas ir saistīts ar militārām lietām. Lai sabiedrību nomierinātu.

Bet tad ieraudzīsim ļoti daudzas nebūšanas ikdienas dzīvē, un atkal nebūs labi... Par tiesiskumu daudz runāts. Ir tāds?

Arī justīcija Rietumu kultūrā ir bizness. Nekas vairāk.

Ir virkne piemēru, bet no redzamākajiem - fotoradars kā kases aparāts. Tas nepārtrauc pārkāpumu. Policists, ja aptur, pasaka, kas pārkāpts, tādā veidā pārtraucot bīstamību - vai nu ātru, vai agresīvu braukšanu. Fotoradars ir pārkāpums ar pēcmaksu. Truls bizness. Soda naudas paredzētas kā budžeta ieņēmumi. Ne velti radās skumjš joks: ja tu ievēro ceļu satiksmes noteikumus, tu apzodz savu valsti. Tā rodas jauns mērfisms.

Mazliet sarežģītāk, bet vēl skumjāk - šķīrējtiesa kā komercpakalpojums. Nesākšu ķidāt administratīvās tiesas.

Bieži redzam, ka daudzi autovadītāji šķērso krustojumu, degot sarkanajai gaismai. To varētu apkarot, plaši izmantojot videoierakstus, taču nedrīkst - tas būtu šo pārkāpēju personas datu pārkāpums. Valsts viņus aizsargā vairāk nekā gājējus, kurus viņi, agresīvi braukdami, apdraud.

Atkal viens murgs! Es nofotografēt drīkstu, bet uzņemt video ne. Tā domāšana ir astoņdesmito gadu miliču līmenī - atslēgt kādam elektrību, jo ir aizdomas, ka viņš pa kluso skatās video. Datu aizsardzība iet roku rokā ar Autortiesību likumu, kur tagad izdomājuši, ka nedrīkst bildēt arī ēkas, cik saprotu, arī Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Jo tad jāmaksā autoratlīdzība arhitektam?

Tā ir. Bet varbūt es gribu bildēt Torņakalnu, un ar to tiek aizskarta mana brīvība redzēt skaistu ainavu uz Torņakalna vēsturisko apbūvi?

Šādi liegumi, šķiet, nu jau starptautiski.

Jā, šķiet, Wikipedia vienu brīdi pret to mēģināja cīnīties, jo bija prasība attēlā aizkrāsot kādas ēkas, arī Briselē, jo to nedrīkstot publicēt, kādam nemaksājot. Šie pilnīgi idiotiskie aizliegumi, kas ir pret dabīgu lietu ritumu un izjūtām, ir viena no tiesību filozofijas tēmām, par kurām esmu ļoti sen jau runājis, - ka harmoniska, normāla sabiedrība būtu tāda, kurā cilvēks var nodzīvot mūžu, nenonākot konfliktā ar likumu, turklāt nezinot nevienu no tiem. Jo ikvienā cilvēkā ir normāla taisnīguma izjūta. Konflikts rodas, kad redzi - kaut kas notiek absurdi. Piemēram, satiksme uz Vanšu tilta - jau gadiem ilgi visi brauc trijās joslās. Nē, kāds ierēdnis izdomājis, ka ir kaut kāds mistisks standarts, ka jāspēj izbraukt ar pļaujas kombainiem, tāpēc vieta ir tikai divām joslām. Bet cilvēki brauc un arī brauks trijās! Tāpat Valdemāra iela - no laika gala visi braukuši divās joslās katrā virzienā. Bet jau Vācijā savā laikā konstatēju - tur ir daudz šaurākas joslas, likās, ka braucu ātri, ieskatījos spidometrā, un izrādījās, ka vien knapi 40 km/h, - plata josla provocē braukt ātrāk un bravūrīgāk. Protams, pie pašreizējā ceļu stāvokļa plata josla dod iespēju braukt kā slalomā, izvairoties no bedrēm (smejas).

Kā vērtējami nupat Saeimā skatītie Krimināllikuma grozījumi?

Arī iepriekšējai redakcijai nebija nekādas vainas. Te drīzāk pie tās nodaļas, kuru grozīja, vajadzēja pielikt sarakstu - pret ko mēs draudzējamies. Tad varētu būt mūžīga politiskā diskusija, kā šo sarakstu mainīt. Bet tagad šī diskusija transformējas par to, cik ļoti mēs neticam mūsu drošības iestādēm. Nonākam līdz antagonismam: sabiedrība pret drošības iestādēm. Nezinu, kāpēc viņiem to vajadzēja kustināt, tāpat nav likuma, kuru nevarētu pārkāpt. Un tā matu skaldīšana, kas vairākas nedēļas notika, bija par to, cik ļoti sagaidām, kad drošības iestādes pārkāps likumu. Nesaprotu.

Likumus pārsvarā gadījumu raksta juristi. Katram savas intereses gribas ielobēt?

Tā juridiskās domas tīrība, kāda bija atmodas laikā, ir zudusi. Juristi pieslējušies dažādām politisku un komerciālu interešu grupām. To var salīdzināt ar kori. Ir, kas dzied džezu, ir, kas - folku, un ir, kas - garīgās dziesmas. Kādas notis priekšā ir, pēc tādām dzied. Kopējā skaņa - pabriesmīga.

Nevaram nevienam vairs ticēt?

Protams, nevaram. Ir jātic pašam sev.

Kā tad Juristu biedrībā spējat par kaut ko vienoties?

Pa 28 gadiem Juristu biedrībā neviens lēmums nav pieņemts balsojot. Mana pieeja vienmēr bijusi tāda, ka par uzskatiem un zināšanām nevar balsot - ir jāvienojas, nevis kādam kaut kas jāuzspiež. Cita lieta - bieži vien ir tā, ka pēc diskusijas par kādu jautājumu visi, vienā telpā esot, to saprotam vienādi, bet tā «netelpa» sākas, kad katrs atgriežas savā vidē: es citādi nevarēšu, jo man tajā ministrijā, iestādē, partijā prasa ko citu. Jāizdzīvo. Publiskās telpas diskusiju kultūra šodien ir tāda: ja tu nedomā kā es, tad tu uzreiz esi vai nu sorosīds, vai kremlists, putinists vai padomju produkts.

Arī kremlins.

Jā, kā nu kurš apsaukājas. Labs piemērs šādam stulbumam ir diskusijas par Okupācijas muzeju.

Diskusija politizēta, nevis pēc būtības?

Jā, un tie, kas ir pret tās konteinerkastes palielināšanu, Vecrīgas aizbūvēšanu, automātiski tiek nodēvēti par kremlistiem. Nerunājot par to, ka visideālākā vieta Okupācijas muzejam tomēr būtu Stūra māja.

Jo tur ir īstais okupācijas stāsts, nevis bijušajā Sarkano strēlnieku muzejā?

Bet tur, izrādās, atkal ir komercintereses. Atslēgas vārds ar milzu atšķirību: «būvēt» vai «pārvietot». Tātad viena grupa ir ieinteresēta šo ugunskuru kurināt materiālas intereses dēļ, vēl viena grupa - sava politiskā naivuma vai aprobežotības dēļ. Kā teicis Žvaņeckis, cilvēkam, kam nav smadzeņu, jebkurš virziens ir «uz priekšu».

Faktiski Latvijas sabiedrības domāšanā valda drausmīgi dziļš boļševisms. Un tas, lai cik tas dīvaini būtu, nāk tieši no tiem, kuri sevi pozicionē par rietumniekiem. Tie, kas runā par cilvēktiesībām, eiropeiskām vērtībām, patiesībā ir pamatīgi eiroboļševiki. Ļoti agresīvi, gatavi jebkuru saplēst, viņus kaitina jebkurš, kas kaut ko panāk biznesā, un vēl vairāk - talantīgi cilvēki, kuri ielaužas tajā tirgū, pret kuriem mēs draudzējamies.

Runa par naidu, ko izpelnījās Prāta vētra, kad kļuva zināmi tās panākumi Krievijā?

Arī Pauls, Busulis un citi tika apzīmogoti kā tautas nodevēji. Arī izcili zinātnieki, kuri atļaujas kritizēt ne to, ko šodien drīkst. Tas ir tik zemiski. Juristu dienu ietvaros pagājušajā nedēļā Stokholmas Ekonomiskajā augstskolā bija diskusija par to, kas ir bankas. Vai tā ir kredītiestāde, kurā uzkrājam savus naudas līdzekļus un kura spēj kreditēt kaut kādus projektus, neapdraudot savus klientus, vai tā ir iestāde, kura pilnīgi pēc saviem ieskatiem vāc informāciju par klientiem, veido kaut kādus melnos sarakstus un kuras pienākums ir «stučīt»?

Bet pienākumu «stučīt» bieži vien prasa valsts.

Jā, par to mēs arī runājām. Uz ko tad ejam? Šīs boļševistiskās «stučīšanas» dominante dzīvo un tiek uzturēta pie dzīvības, tikai ietērpjot citos vārdos - «tā vajag», «tās ir sabiedrības intereses» -, pamazām virzot mūs uz vispārēju čipēšanu un dzīvokļa atslēgu kontroleksemplāra nodošanas pienākumu «attiecīgajām iestādēm».

Kāds nemaksā nodokļus, tāpēc jākontrolē visi?

Atbilde par nodokļu nemaksātājiem ir ļoti vienkārša. Tajā brīdī, kad uzņēmumu ienākuma nodoklis bija 15%, redzējām, ka uzņēmēji bariem nāk ārā no melnās, no pelēkās zonas, jo ir taču vienkāršāk samaksāt 15% un aizmirst par visādām shēmām un ofšoriem. Bet kādam tas traucēja. Labāk, ka lielāks nodoklis, neskaidrāka vide un iemesls totālākai kontrolei.

Boļševisms cilvēku domāšanā ir šodienas Latvijas nāve. Jebkurš cilvēks, kuram ir kādi panākumi, izpelnās sitienus pa galvu, jo valda taču pārliecība, ka visiem jābūt vienādi nabagiem.

Parunāsim par tiem, kuru vairs nav. Par portālu Nekropole, ko veidojat.

Pasaules pārklājums ir izveidots - mūsu portālu skata 223 valstīs, 11 valodās, ir apmēram 750 tūkstošu apmeklējumu mēnesī. Gandrīz līdz 50% lietotāju ir bijušajā PSRS. Esam radījuši vienu riktīgu eksporta preci - lietotāji no Latvijas pa visu laiku ir ap 15%.

Kāds labums Latvijai no tā?

Apzināties cieņpilni sevi. Tas zināmā mērā ir veids, kā parādīt - mēs neesam malā. Jebkurā valstī, kurā meklējam kādus jaunus datus, mums iesaka skatīt Nekropolē. Ir arī milzīga audzinošā funkcija. Tagad vērojama ļoti pamatīga vēstures revīzija Krievijā. Wikipedia tiek pārrakstīta totāli. Es nevairos iesaistīties krievu diskusijās, turklāt nevis ar emocionāliem argumentiem, bet piedāvājot saites uz faktiem, ierakstiem, dokumentiem. Krieviem kā ģenētiski iekodēta izpratne, ka represijas, piemēram, Baltijā, vēsturiski objektīvi bija neizbēgamas, jo šeit visus uztver par fašistiem - «tā vajadzēja valsts attīstībai, toties mēs bijām lielvalsts». To ir ļoti grūti pārlauzt. Taču es diskusijās iemetu saiti, piemēram, uz Maskavas latviešu teātra apšaušanu. Tad ir šoks. Lūzums domāšanā.

Kas par dokumentiem, no kurienes?

Joprojām ir iespējams dabūt padomju arhīvus. Piemēram, dabūjām gulaga arhīvu. Tas ir unikāls! Pie mums vidēji dienā līdz desmit cilvēkiem atrod savus piederīgos, kas pazuduši pirms 80 gadiem. Pie tam tie ir krievi. Gadās, ka vēršas ar pretenziju - kāpēc jūs rakstāt, ka nošauts, ja man ir izziņa, ka viņš miris? Aizsūtām norādes, kur meklēt, jo bija slepena pavēle, kā falsificēt ziņas piederīgajiem - kad piederīgie vaicā, saņem izziņu, ka persona tad un tad mirusi ar tuberkulozi, infarktu vai vēl ko, apglabāta kopējā kapā, attiecīgā kapa stāvoklis - apmierinošs. Tas bija signāls: tālāk nemeklējiet. Mums bieži ir pilnīgi citi nāves datumi un tiešas ziņas - cilvēki nošauti. Paiet kādi divi trīs mēneši, cilvēki atraksta, ka mums izrādījusies taisnība.

Esam dabūjuši datus par Katiņu. Nevis nošautos oficierus, bet šāvēju vārdus. Dabūjām arī datus par nošautajiem poļiem pēc tam, kad PSRS iegāja Polijā 1939. gada 17. septembrī. Polijā faktiski tā dēļ bija skandāls. Bija pagājuši 75 gadi, un poļiem nav, bet Latvijā šādi dati ir.

Krievijas arhīvi gatavi atklāt šādus faktus?

Protams, tur ir vai nu sena pazīšanās, vai nu... Lai cik esmu principiāls, ka nedrīkst nevienu uzpirkt, - tur der jebkuri līdzekļi, lai kaut ko atvilktu šurp, un tā ir svēta lieta.

Projekts Nekropole ir pelnošs?

Pagaidām mēs tikai ieguldām. Pie tam ļoti daudz. Bet atpakaļceļa nav.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Aivars Borovkovs

Dzimis 1957. gadā Rīgā.
Latviešu jurists, fotogrāfs, Latvijas Juristu biedrības prezidents, uzņēmējs.
Padomju laikā strādājis prokuratūrā par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju, izmeklējis slepkavības un lielus korupcijas gadījumus, arī Kremļa korupcijas lietas gan Maskavā, gan Vidusāzijā.
1988. gadā viens no Latvijas Juristu biedrības idejas autoriem, bijis tās viceprezidents līdz 1996. gadam, pēc tam - prezidents.
Darbojies arī kā vairāku ministru prezidentu padomnieks juridiskajos un politiskajos jautājumos.
Kopā ar biznesa partneri Ainaru Brūveli veido pasaules personu, vietu un notikumu kultūrvēsturisko enciklopēdiju Nekropole.info.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?