Ja tā notiks, tad visvairāk būs žēl to divdesmit hokejistu, kuri 4. maija vakarā centās Latviju noturēt elitē. Kuram no viņiem pārmest? Vai divus «bullīšus» nerealizējušajam Ņiživijam, kurš, par spīti tuvinieka aiziešanai un ceļgala savainojumam, atbrauca uz Bratislavu palīdzēt valstsvienībai, vai arī Ģirtam Ankipānam un Mārtiņam Cipulim, pēc kuru metieniem no labām pozīcijām ripa neielidoja vārtu tīklā? Kas notiktu, ja arī viņi paceltu balto karogu un, aizbildinoties ar motivācijas trūkumu, pamestu komandu grūtā brīdī?
Jau pirms gada atskanēja pirmais trauksmes signāls, ka abām frontēm - KHL un pasaules čempionātam - pulvera var nepietikt. Vienam otram arī motivācijas. Skaidrs, ka spēka resursi nav neizsmeļami. Pirms trijiem gadiem, kad veidojās Rīgas Dinamo, visapkārt runāja par valstsvienības pacelšanu augstākā līmenī. Pēc trijiem gadiem, tad tikai būs… Realitāte ir tāda, ka pēc trijiem gadiem Latvija spēlē par palikšanu augstākajā grupā. Izlases un kluba attiecības - tā jau ir tēma atsevišķam rakstam.
Pašreizējā situācijā visvairāk ir nepieciešams atbalsts tiem, kuri jau šodien Bratislavā sāks cīņu četru komandu turnīrā par palikšanu elitē. Komandas kapteinis Herberts Vasiļjevs, vaicāts par motivāciju atlikušajām trijām spēlēm, vārdus azotē nemeklēja. «Neviens no mums negrib spēlēt B grupas čempionātā. Tā arī būs vislabākā motivācija, lai nākamajā spēlē sistos līdz pēdējam.» Lai viņiem patiešām izdodas!