Vienlaikus ir valstis, kuras Eiropas vienotās valūtas zonas kritērijus nesteidz ievērot, taču nav sastapušās ar Latvijā bieži vien izskanošajām bažām par investoru uzticības zaudēšanu, un šo valstu parāda vērtspapīru ienesīguma likmes turpina sarukt.
Tiesa gan, finanšu eksperti brīdina, ka šādai situācijai var būt tikai pagaidu raksturs, jo tieši nemitīgā aizņemšanās un tērēšana galu galā var novest pie jaunas krīzes.
Ne tikai Grieķija
Runājot par neapdomīgiem tēriņiem valstu līmenī, daudziem uzreiz nāk prātā finansiālajās problēmās nonākusī Grieķija. Lai arī šīs valsts finansiālo politiku pagājušajā desmitgadē, maigi sakot, varētu nodēvēt par vieglprātīgu, Grieķija nav vienīgā tērētāja un uz Eiropas Savienības (ES) mēroga diskusiju ugunslīnijas nonāca galvenokārt tāpēc, ka savas valsts tautsaimniecību pamatā bija pakārtojusi iekšējā tirgus vajadzībām, visai maz domājot par eksportu un nepieciešamību maksāt nodokļus. Vienlaikus pērn Grieķijai izdevās strauji samazināt deficīta apjomu un tās budžeta bilances skaitlis izskatījās ievērojami labāk nekā eirozonas kodolam piederošajai Francijai, kura Māstrihtas noteiktos budžeta rāmjus īpaši nesteidzas ievērot. Grieķijas budžeta deficīts saruka no 12,3% pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) 2013. gadā līdz 3,5% pērn. Savukārt Francijai šis skaitlis gada laikā saruka no 4,1% līdz 4% pret IKP.
Investīciju kompānijas M2M Asset Management portfeļu pārvaldnieks Harijs Beķeris stāsta, ka daudzas eirozonas valstis ar Māstrihtas kritēriju ievērošanu nekad nav īpaši aizrāvušās. Piemēram, Francijai, Spānijai un Itālijai ik pa laikam ir periodi, kad budžeta deficīts ir lielāks par noteiktajiem trim procentiem. «Tā tas bija XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, 2003.-2004. gadā, un kopš 2009. gada līdz pat šodienai šīm valstīm budžeta deficīts nav bijis īpaši mazāks par trim procentiem. Jāatzīst, ka no šīm trim valstīm Francija no fiskālās disciplīnas ievērošanas skatpunkta ar 4% budžeta deficītu 2014. gadā izskatās vissliktāk,» komentē finanšu speciālists.
Viņš piebilst, ka gan Itālijai, gan Spānijai pēdējos divos gados ir izdevies iekļauties Māstrihtas budžeta deficīta kritērijā. Tajā pašā laikā Vācijai pagājušo gadu ir izdevies noslēgt pat ar budžeta pārpalikumu 0,7% apmērā.
Joprojām uzticas
SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis pauž, ka no investoru skatpunkta eirozona tomēr joprojām ir uzticama. Taču situācija ir neviennozīmīga, jo adekvātu risku cenas noteikšanu sarežģī globālās monetārās politikas ietekme. «Nav šaubu, ka patlaban tas ļauj uzlabot ekonomikas perspektīvas, bet nākotnē saskarsimies ar tās blakusefektiem. Parādu līmenis pasaulē kopš krīzes aizsākuma ir pieaudzis, tas nozīmē, ka, palielinoties parāda apkalpošanas izmaksām, daudzas valstis saskarsies ar fiskālo krīzi un nāksies veikt konsolidāciju vai audzēt parādu. Tāpēc riski nākotnē ir pietiekami augsti,» brīdina SEB bankas speciālists. Pēc viņa domām, pašreizējā situācijas attīstība ir kompromiss, kura vērtējums izriet no uzskatiem. Jāuzsver, ka uzskatu konfrontācija ir pietiekami skaidra un vienas puses centrā atrodas Vācija, no otras puses - Francija.
«Manuprāt, šobrīd būtiski ir turpināt iesākto un neatkāpties no sasniegtā, lai neveicinātu morālo krīzi, kā tas bija ar ES labi zināmo Stabilitātes un izaugsmes paktu, kas var radīt ļoti nopietnas krīzes pamatus nākotnē,» bažījas eksperts. Viņš skaidro, ka pašreizējā centrālo banku agresīvā monetārā politika audzē gan aktīvu cenas, gan parādsaistības, bet pietiekami neveicina ne iedzīvotāju patēriņa, ne investīciju pieaugumu. Tiek pieļauts, ka, pārlieku novilcinot ekonomikas reformas, noteikumus sāk diktēt finanšu pasaule.
Krīzes scenārijs
«Noslēdzoties agresīvās monetārās politikas ciklam, mainīsies arī skatījums uz risku un to cenu,» uzskata D. Gašpuitis. Pašreizējās situācijas riskus saskata arī H. Beķeris. Viņaprāt, aizmetņi jaunām globālām finansiālajām nepatikšanām būtu meklējami ne tik daudz budžeta deficītā, bet gan valsts parāda lielumā pret IKP.
«Pēdējo piecu gadu laikā visu eirozonas valstu parāds pret IKP ir tikai palielinājies, citai valstij - lielākā, citai - mazākā mērā. Šis fakts ir daudz satraucošāks,» brīdina M2M eksperts. Viņš skaidro, ka līdz šim valstis ir spējušas to atļauties, pateicoties straujam valstu obligāciju ienesīguma kritumam, kas ļāvis aizņemties arvien vairāk, bet par aizdevumu maksāt arvien mazāk. «Daudzus satrauc scenārijs, kas notiks ar valstu spēju nomaksāt parādus, kad ienesīgums sāks augt. Palielinoties valstu izdevumiem, kas būs jāatvēlē parāda apkalpošanai, mazāk paliks valsts regulārajiem tēriņiem. Attiecīgi varam secināt, ka priekšnosacījumi jaunai finanšu krīzei jau ir radīti un vienīgais, kas neļauj tai iestāties, ir niecīgās valsts obligāciju likmes,» vērtē H. Beķeris.
To, ka situācija finanšu aktīvu tirgū var pēkšņi mainīties, uzskatāmi apliecina arī parāda vērtspapīru ienesīguma izmaiņas. Pirms gada jau iepriekš minētās Francijas valsts obligācijām ar desmit gadu dzēšanas termiņu ienesīgums svārstījās ap 1,8% gadā. Vēl pavisam nesen - aprīļa vidū - ienesīgums bija nokrities zem 0,4% atzīmes, bet, mainoties tirgus situācijai, pagājušā mēneša beigās ienesīgums atkal sāka pieaugt un 20. maijā svārstījās ap 0,9% robežu. Arī fiskālo disciplīnu demonstrējošajai Vācijai kopš aprīļa beigām vērojams obligāciju ienesīguma pieaugums. Desmit gadu aizņēmumu vērtspapīru ienesīgums, kas bija nokrities gandrīz līdz nullei, noslēdzoties maija otrajai dekādei, pakāpies līdz 0,6%.
D. Gašpuitis vērš uzmanību, ka, raugoties nākotnē, ir jāņem vērā vairākas nianses, kas saistītas arī ar eirozonas valstu un kopumā ES iedzīvotāju tērēšanas paradumiem un izpratni par reālajām iespējām uzlabot savu labklājību. «Joprojām daudzi rietumvalstu, jo īpaši Eiropas valstu, iedzīvotāji nespēj pieņemt dzīves līmeņa izmaiņas. Arī mēs joprojām gaidām un uzskatām par nepieciešamu nepārtrauktu izaugsmi un dzīves līmeņa kāpumu. Tomēr tas ne vienmēr ir iespējams. Jau labu laiku tiek runāts par zemas izaugsmes periodu. Turklāt jāņem vērā, ka to nebūs iespējams atrisināt uz parāda pieauguma rēķina. Tāpat jārēķinās, ka parādu līmenis kopš krīzes sākuma pasaulē ir būtiski audzis. Jau patlaban var pieņemt, ka, pat ja nedzīvosim krīzes periodā, mūs noteikti sagaida parāda nastas dilemmas periods. Tas nospiedīs sabiedrības un ekonomikas, jo īpaši tas aktualizēsies brīdī, kad sāks pieaugt procentu likmes, tāpēc tiks runāts par parādu mazināšanu, arī norakstīšanu,» nākotnes fiskālās vadlīnijas ieskicē SEB bankas speciālists.