Kāds mirklis kādreiz laikam bijis tas, kas noteica nākamo likumsakarību virkni.
Vai atceraties to mirkli, kad jūsu mazulis priecīgi šķīra bilžu grāmatiņu un mēģināja atrast pareizo burtu? Kad bija tas mirklis, kad bērns vakarā nāca pie jums ar grāmatu un lūdza, lai palasāt priekšā? Pilnīgi saprotams, ka bijāt no ikdienas steigas un darbiem noguruši, tāpēc ar solījumu palasīt priekšā citreiz ieslēdzāt televizoru. Kāds mirklis slēpās bērnībā, kad bērns aizmiga pie televizora, bet pasaka tā arī palika priekšā nelasīta. Vēlāk jau bērns vairs neprasīja palasīt, viņš pats ieslēdza televizoru, bet vēl pēc laika - datoru. Šīs kustīgās un tik daudz informācijas nesošās vertikālās plaknes pilnībā aizstāja grāmatu. Tomēr dvēselē kaut kas vienmēr paliek - arī nepiepildītais mirklis.
Tāpēc bieži kāds piektajā vai pat astotajā klasē atnes uz stundu kādu grāmatu un lūdz, lai palasu priekšā. Tas ir skumji un priecīgi reizē, kad lasu un viņi tā klausās, it kā šo bērnu dvēselēm būtu jāpārkāpj kādam slieksnim, kad vārds top par brīnumu, kad grāmata var kļūt par nepieciešamību.
Ticu, ka grāmata reiz kļūs par nepieciešamību - protams, ne jau visiem, bet vārda brīnuma mirklis paliek. Varbūt pēc gadiem tas modīsies.
Manā latviešu valodas un literatūras kabinetā ir daudz grāmatu, un vienmēr redzu kādu bērnu stāvam pie grāmatu plauktiem un skatāmies. Parasti pienāk arī brīdis, kas atskan «es paņemšu kaut ko palasīt». Un tas ir ceļš uz gaismas pusi.
Kad bija tas mirklis, kad, Ziemassvētku vai dzimšanas dienas dāvanu savam bērnam meklējot, iegājāt grāmatnīcā, bet neko nenopirkāt? Vai vispār pagājāt grāmatnīcai garām un izvēlējāties rotaļlietām bagātīgi un krāsaini piekrautu veikalu? Vai ir bijis jūsu un jūsu bērna kopīgajā dzīvē arī tāds mirklis, kad ar savu atvasi pie rokas vienkārši tāpat ejat pa Rīgas vai jebkuras citas pilsētas ielām un bērns skaļi burto veikalu nosaukumus?
Te nav konkretizēta prasme lasīt, bet tās informācijas noslēpums, ko sniedz vārds, tuvošanās lasīšanas brīnumam. Literatūra būs vienmēr, rakstnieki un arī lasītāji nekur nepaliks, tikai arvien ilgāks ir ceļš uz kādu mirkli. Uz to mirkli, kad uz jautājumu «ko tu atradi zem eglītes?» bērns lepni atbildēs: «Grāmatu!»
Dvēseles izpratni par rakstīta vārda brīnumu nevar iemācīt nevienā skolā. Tā ir tā dvēseles stīga, kas ietrīcējās tad, kad mazulis jums lūdza palasīt priekšā. Lielākā daļa manu skolēnu vecāku šo mirkli bērnu mazotnē nav pazaudējuši, jo daudzi skolēni labprāt lasa. Paldies par to! Tas ir stāsts par lasīšanu un ģimeni.
Par rakstīšanas prasmi ir jau cits stāsts, bet tā sākums tepat vien meklējams.