Vērtējot ideju palielināt valsts budžeta deficītu, lai šādi iegūtos līdzekļus izmantotu veselības nozares reformai, nav nedz sajūsmā jāaplaudē, nedz sašutumā jāģībst. Ekonomiskā ortodoksija pēdējās desmitgades laikā saplakusi, līdz ar to neliels budžeta deficīts per se nav uzskatāms par obligātu priekšnoteikumu veiksmīgai ekonomiskai attīstībai. Jautājums ir par to, vai reformu veikšana šādi finansējama.
Pēdējo desmitgažu ekonomiskā vēsture patiesi ir piedzīvojusi vairākas epizodes, kad valsts apzināti palielina izdevumus - pat ja tas nozīmē laikā terminētu deficīta kāpumu -, ja tiek uzskatīts, ka tas palīdzēs, piemēram, atbrīvoties no kādas nepārprotami konkurēt nespējīgas nozares, izmaksājot tajā strādājošajiem «sāpju naudas», finansējot apmācību citai profesijai utt. Tā ir darīts, jā, bet, cik saprotu, veselības aprūpe nav šāds gadījums. Tāpat attaisnota ir izdevumu terminēta palielināšana uz deficīta rēķina, ja «jāsavāc» sekas kādai megaķibelei - dabas katastrofai, banku sabrukumam vai tamlīdzīgi. Atkal - veselības aprūpes sistēmas gadījums ir cits. Ir bijuši gadījumi, kad valstis nolemj riskēt, aizņemoties naudu transporta infrastruktūras izbūvei, cerot, ka tā dos impulsu visai ekonomikai. Tomēr parasti aizņemšanās notiek - nevis palielinot valsts budžeta deficītu, bet ar dažādu finanšu instrumentu starpniecību naudas tirgū. Tātad atkal cita situācija.
Īsi sakot, neatkarīgi no tā, ko par ideju teiks «Brisele», īsti nesaprotu idejas aizstāvju (veselības, ekonomikas ministri) domu gaitu. Vai nu runa ir par riskēšanu, cerot, ka dažu gadu laikā Latvijas ekonomika tā sasparosies, nodokļu ieņēmumi tā palielināsies, ka papildus injekcijas veselības nozarē būs nepieciešamas mazākas un valsts tiešām varēs atgriezties pie iepriekšējā budžeta deficīta līmeņa. Vai arī te ir nedaudz mānīšanās, patiesībā cierējot uz perspektīvu, ka deficīts būs lielāks nevis terminēti, bet lielāks vispār. Bet, tā kā tik tieši to teikt nedrīkst, šobrīd sakām, ka palielinām uz laiku, lai veiktu reformas. Patiesi nav izslēgts, ka eirozonas makroekonomiskā politika būs spiesta kļūt elastīgāka, tomēr diez vai šobrīd tieši Latvijai ļaus būt atšķirīgai.
Veselības aizsardzība visās valstīs ir izcili ķēpīga nozare, un tās pārvaldīšana buksē arī valstīs, kurās tā finansēta krietni dāsnāk, - ASV, Lielbritānijā utt. Līdz ar to zināma taustīšanās politikas veidotājiem ir piedodama. Tomēr Latvijas gadījumā tā vairs nav apdomīga taustīšanās, tā ir nervoza grābstīšanās. Vienu brīdi pilnām mutēm tiek runāts par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu kā papildu naudu, nu par budžeta deficīta palielināšanu, ko izdomās pēc mēneša? Veselības ministru stimulē paša sasolītais un ambīcijas, viņa diezgan negaidīto sabiedroto ekonomikas ministra personā - Vienotības «spicā» ideja stutēt savu reitingu, airējoties sociāldemokrātijas virzienā. Politika ir politika, ko padarīsi. Tomēr tad jau labāk populisms (kas, starp citu, nav viennozīmīgs lamuvārds), nevis improvizēšanas piesegšana ar «reformām».