Bija jāuzrauga celtnieki
H.Freimanis, ceļot māju, centās saglabāt priedes un zemsedzi. «Pavasarī pagalmā lasām murķeļus, vasarā - gailenes un mellenes, rudens pusē - bekas un brūklenes!» Mājas īpašnieks par pamatvērtību uzskata dabu, un ir sajūsmā par skatu, kas paveras no mājas logiem uz Sunīšu ezeru: «Kad saullēkts izgaismo ezeru un pretējo krastu, acīm paveras īsta dabas glezna. Pie šī skaistuma nevaram pierast.» Viņš gan atzīst, celtniecības darbu laikā nemitīgi uzraudzījis būvētājus - lai viņi nenocērt lieku koku, lai neiznīcina priežu zemsedzi. Tagad aiz mājas var ar plikām kājām staigāt kā pa mežu, bet nogāzē izveidots skaists dārzs, kurā ik gadu zied virši.
Trīsstāvu māja no ielas puses izskatās apjomīga un tāda arī ir (kopā 222 m2). H. Freimanis izvēlējās somu projektu ģimenei ar trim bērniem. Karkass un nesošās sienas - tipveida, pārējais - jauno iemītnieku ziņā. «Man patīk projektēt, iekārtot, sariktēt». Pagāja gads, un Freimaņu ģimene sāka dzīvot jaunajā mājā.
Pirmajā stāvā atrodas garāža, katrā somu privātmājā neiztrūkstoša sauna, vannas istaba, veļas istaba un neliela halle. Otrajā stāvā - ēdamistaba kopā ar virtuvi, atpūtas telpa, kā arī Henrija un dzīvesbiedres Ievas guļamistaba. Trešajā stāvā ir bibliotēka un katram bērnam pa istabai.
Kāpnes kā kopsaucējs
Fotogrāfs Raitis vēlāk teiks - sajūta esot pārāk sterila. Taču tieši tāpēc, ka manā mājā tā nav un nekad nebūs, jo man pietrūkst pacietības tik skurpulozam darbam, par šo interjeru patiešām jūsmoju. Mierīgs skandināvisks stils, racionāls plašums, viegli kopjamas virsmas, mēbeles un telpas, elegantas kāpnes, skaisti oriģināli gaismekļi, daudzi spoguļi, kas telpās rada dziļuma un plašuma iespaidu, - viss pārdomāts, ilgi meklēts, pamatīgi taisīts vai iegādāts. Bet galvenais - paša lolots un izveidots.
Mājastēvs uzsver, mājā laba siltumizolācija. Ziemā par to liecina jumts, uz kura nenokūst sniegs. Apsildāmās grīdas, dubultie logi, laba ventilācija. Par to, ka šajā mājā labi jūtas visi, liecina zaļais fikuss ēdamistabā. Henrijs apmīļo augu ar skatienu: «Gribējām to mest laukā. Neizdarīju to dabiskā slinkuma pēc. Drīz no plika zara augs sāka dzīt atvases. Tagad spēj tikai katru gadu apcirpt.»