Saeima sparīgi un triecientempos ķērusies pie 2012. gada valsts budžeta apstiprināšanas. Tas notiek visai trauksmainos ārējos apstākļos. Un ne jau par samērā nelielo un kautrīgo mediķu protestu ir runa vai mūsu arodbiedrību nīkulīgo īdēšanu. Putra ir daudz globālāka. No vienas puses, finanšu ministrs saka, ka ar pirmo janvāri mēs atgūsim savu ekonomisko un finansiālo neatkarību. No otras puses, Briselē ir sapulcējušies Eiropas Savienības līderi, lai spriestu, kā saskaņot ES valstu fiskālās un ekonomiskās politikas (un tātad būtiski ierobežot atsevišķu valstu suverenitātes izpausmes), lai pārvarētu dramatisko Eiropas valstu parādu krīzes problēmu un saglābtu eiro. Tas ir, to pašu valūtu, kuras ieviešanas mērķim mēs esam pakārtojuši savas valsts budžeta plānošanu. Pie visa tā starptautiskā reitingu aģentūra Standart & Poor's draud samazināt kredītreitingus daudzām vadošajām Eiropas bankām un arī pašām eirozonas valstīm, tajā skaitā par divām pakāpēm arī Igaunijai, kuras pievienošanos eirozonai mūsu politiķi un banķieri līdz šim mums visiem pasnieguši kā brīnišķīgu veiksmes stāstu.
Ko no tā vajadzētu mācīties mūsu Saeimas deputātiem, kam tagad jāapstiprina Latvijas 2012. gada budžets. Acīmredzot sevišķi nesaspringt par to, kāds pašreiz tas izskatās, ātri to pieņemt, rēķinoties, ka drīz vien (un varbūt pat daudz ātrāk nekā pēc pusgada) būs pie tā jāatgriežas. Un ne tikai tādēļ, lai atbilstoši Latvijas Bankas prezidenta pravietojumam to koriģētu saistībā ar iespējami pārlieku optimistisku izaugsmes projektu un tāpēc veiktu nepieciešamo papildu konsolidāciju. Bet galvenokārt tādēļ, lai paņemtu pauzi kārtīgām pārdomām par to, kas tad īsti notiek un ko mēs, Latvija, tagad īsti pasāksim. Aizdevēju misija ir projām un patiešām vairs neskatīsies mums uz pirkstiem, un nu pēc Ziemassvētku brīvdienām būtu īstais laiks mūsu pie varas esošās politiskās elites «gudrajām galvām» mierīgi, varbūt pat pie konjaka glāzes pasēdēt un izpīpēt - ko mēs īsti gribam, ko mēs varam un nevaram, un ko nedrīkstam nevarēt. Protams, globālo un Eiropas notikumu attīstības kontekstā. Un tikai tad ķerties pie budžeta koriģēšanas un grāmatvedības. Jo budžets ir galvenais valsts politikas dokuments. Bet šobrīd iemeslu pārdomāt politiku ir vairāk nekā nekad.