FM uzstāj uz to, ka uz pusi no šīs naudas jāļauj pretendēt arī uzņēmējiem, kas būšot «burkāns», lai veicinātu zinātnieku un uzņēmēju sadarbību, taču pret to asi iebilst Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un zinātnieki, uzsverot, ka FM iejaucas citas ministrijas kompetencē.
Iztērēšot nemirkšķinot
Par ES struktūrfondu miljonu, kas paredzēti pētniecībai nepieciešamo iekārtu iepirkumam un telpu rekonstrukcijai, apguvi šķēpu laušana starp FM, no vienas puses, un IZM un zinātniekiem, no otras puses, jau notiek gana ilgi un varētu turpināties, ja netiks rasts kompromiss. Iemesls IZM un zinātnieku neapmierinātībai ir fakts, ka FM rosinājusi uz pusi no visa finansējuma pīrāga saņemšanu ļaut pretendēt arī komersantiem, ko jau atbalstījusi arī koalīcijas partneru darba grupa par struktūrfondu jautājumiem. «Pēc būtības mēs piedāvājam, lai zinātnieki un komersanti izveidotu jaunu kapitālsabiedrību, kas būtu SIA, kuras īpašnieki būtu gan komersants, gan pētniecības institūti. Šī SIA tiktu veidota, lai nodarbotos ar inovācijām,» stāsta FM valsts sekretāra vietnieks Aleksandrs Antonovs. Viņš norāda, ka svarīgi, lai iekārtas kalpotu inovācijām, nevis zināšanu «pašatražošanai», kas esot, piemēram, publikācijas starptautiskajos žurnālos. FM gan neesot pārliecības, ka tādu pretendentu būs gana daudz, jo tagad ir krīzes laiks, turklāt daudzi uzņēmēji esot ieinteresēti drošākās investīcijās.
FM nostāju atbalsta Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle, kura uzsver, ka gadiem problēma bijusi nepietiekama sadarbība zinātnieku un uzņēmēju starpā. Lielākā daļa zinātnes naudas tiekot izlietota fundamentālajiem pētījumiem. «Tas ir labi, bet vai no atklājumiem mēs kā valsts gūstam labumu,» saka E. Egle. Zinātnieku un uzņēmēju sadarbību veicināt varot tikai ar «burkāna un pātagas mehānismu», ko FM arī cenšoties darīt. Arī Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis piekrīt FM, norādot, ka ne jau zinātnieki ar akadēmiskajiem izgudrojumiem izvilks Latviju no krīzes. Pēc V. Skrīveļa domām, uzņēmumiem jādod iespēja pretendēt uz pētnieciskās aparatūras iepirkšanu, taču to darbībai esot jābūt saistītai ar pētniecības centru stratēģijām. Viņaprāt, izslēdzot komersantus no spēles, zinātnieki iztērēšot naudu, «acis nemirkšķinot», sapērkot aparatūru, ko nevarēs izmantot. Piemēram, vairāki institūti esot iegādājušies pāris miljonus eiro vērtus elektronu mikroskopus, taču to noslodze esot niecīga.
Sasalšanas punkts
«Protams. Tas ir jāatzīst,» izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) nenoliedz, ka zinātnes saikne ar tautsaimniecību nav bijusi gana spēcīga. Tomēr viņas ieskatā finansējuma saņēmējam jābūt zinātniskajai institūcijai, nevis uzņēmējam. IZM iecerējusi koncentrēt zinātnes institūtus, no sadrumstalotās sistēmas izveidojot vairākus lielus pētniecības centrus, kuriem jāizstrādā stratēģijas pētījumu komercializācijai un jāpiesaista uzņēmēji. Taču IZM neesot gatava strādāt ar uzņēmējiem, «tā nav mūsu mērķauditorija». Tāpat T. Koķe nepiekrīt arī nosacījumam, ka pusei projektu jābūt komercdarbības atbalsta projektiem, jo, pirms lemt par to, kā līdzekļus sadalīt, esot jāredz pieprasījums no zinātniekiem un uzņēmējiem. Ja neizdosies novirzīties no «sasalšanas punkta» un pārliecināt FM, T. Koķe «nepretotos, ja 20-30% no finansējuma atdotu tai nozarei, kam komersanti ir ikdienas auditorija, tātad Ekonomikas ministrijai». A. Antonovs norāda, ka arī šī proporcija jau esot kompromisa variants, jo FM sākotnēji gribējusi 70% finansējuma novirzīt saimnieciskajiem projektiem, bet IZM pat 80% esot gribējusi novirzīt fundamentālajiem pētījumiem, «līdz ar to mēs esam satikušies pa vidu».
FM vēlas problēmas budžeta piepildīšanā risināt uz zinātnieku rēķina, jo komersantiem jāsedz puse no finansējuma un tā tiktu risinātas līdzfinansējuma problēmas, spriež Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdis Andrejs Siliņš. Pēc E. Grēna domām, kompromiss būtu ļaut uzņēmējiem pieteikties finansējumam, bet tikai kopā ar kādu zinātnes institūtu. FM nostāja nozīmējot, ka uzņēmēji var pieteikties finansējumam, pat nepiesaistot institūtus. Tādā gadījumā var sanākt, ka kāds gateris nopērk jaunu motorzāģi un tas arī kvalificējas kā zinātnes infrastruktūras projekts, pieļauj LU rektors Mārcis Auziņš. A. Antonovs gan iebilst, sakot, ka «IZM jāpiedāvā kritēriji, kas vērtē projektu pēc būtības, vai tas tiešām ir zinātniskais projekts vai tā ir ražošanas modernizācija».
E. Grēns stāsta - ja Latvijā kompromisu panākt neizdosies, nākšoties taisnību meklēt Eiropas Komisijā. T. Koķe pauž bažas par risku neapgūt finansējumu. «Ja mēs vēl būtu 2008. gada vidū, tad, protams, riska nebūtu. Bet, tā kā mēs esam 2010. gada vidū un arvien vēl debatējam par partnerības modeļiem, es domāju, ka ir ļoti liels risks,» viņa saka.