Ne līdzpaņemtais ūdens sasalst, ne pirksti kļūst stīvi, bet, raitā solī mērojot ne vienu vien kilometru, ķermenī ielīst patīkams siltums. Vienīgais mīnuss - satumst agri, tāpēc jāsaņemas pamosties un no mājas tikt laukā vismaz deviņos rītā, kas pēc darba nedēļas nemaz nav tik vienkārši. Tomēr Dabas Dienai azarts izlocīt kājas pa Latvijas novadiem ir lielāks par bailēm no drēgnās rudens nogales.
Abavas senlejas dubļi
Buses pilskalna krāšņumu esmu atklājusi tikai šogad, pavasarī braucot ar kanoe laiviņu pa Imulas upi un tagad dodoties pārgājienā pa Imulas augstajiem un stāvajiem krastiem. Mālainā zeme dod skaistu toni Imulas upei, kas zilganbaltās krāsas dēļ atgādina kalnu upīti kaut kur tālu Altajā. Taču mālainā zeme dubļu laikā ievērojami palēnina pārvietošanos pa stāvajām nogāzēm. Piedzīvojumu meklētājiem šis maršruts ir kā reizi, jo mežonīgo dabu upes stāvajos krastos papildina maldīšanās, meklējot ejamāko taciņu. Bet nogurušajiem vienmēr ir iespēja atkāpties, izejot no kraujas uz līdzenu lauku.
Pārgājienu sākam Buses pilskalnā, kas atrodas Kandavas novadā. Mūs pavada sabilnieks Māris Lācis, kas pavasarī ir piedalījies Imulas krastu izpētē, kopā ar citiem veidojot vienu no pārgājiena maršrutiem Abavas senlejas dabas parkā. Šobrīd ir īstais brīdis, jo kokiem nav lapu un no Buses pilskalna pašas augstākās vietas paveras ainavisks skats uz visām debess pusēm. Tālāk ejam lejā līdz Imulai un pāri tiltiņam uz otru krastu. Šeit saimnieks piegājis inovatīvi, iekārtojot savu teritoriju. Gājējus sajūsmina divas augstas strūklakas, adrenalīna šūpoles virs kalna nogāzes un dzirnaviņas, kas griež ūdeni, bet mājiņā iekšā sēž zaķīši. Uzejam līdz mājām un turpinām pa lauka malu gar pašu nogāzes malu.
Drosmīgie uzēd sēnes
Esam Kauķu kalnā, arī uz šo pusi no Buses pilskalna iespējams šķērsot Imulu pa jaunuzbūvētu gājēju tiltiņu. Tālāk, ejot augšā nogāzē, var sekot pagaidu marķējumam, kas ved pa taciņu iekšā krūmājos. Lai maršruts būtu vieglāk ejams, šeit pavasarī ir izzāģēti koki, bet pēc pēdējās stiprās vētras atkal ir daudz jaunu kritavu. Pavisam drīz jau esam pie Matkules Staburaga. Ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansējumu izveidoti pakāpieni stāvajā nogāzē un ierīkots tiltiņš pāri gravai. Taču viens koks jau iegrāvis laipiņu. Lienam cauri kokiem, kas sagāzušies pāri taciņai. Gar malām saaugušas mēnesenes, kas Latvijā ir reti sastopams augs. Drosmīgākie nogaršo Austrijas agreni, pavasara sēni. Izejam mitrākā vietā, šeit labi pastrādājuši bebri, no kalniņa iekārtots vietējais akvaparka nobrauciens. Meklējam ceļu atpakaļ uz taciņu. Pāri strautiņam, gar veciem ozoliem. Un esam atkal kraujas augšā. Nolemjam meklēt vietu, kur šķērsot Imulu.
Starp latvāņu ģindeņiem
Ejam atkal pa nogāzi lejā, līdz izejam latvāņu laukā. Lai arī vasarā šeit neviens nelīstu, rudenī latvāņu ģindeņi ir interesanti. Māris atrod nokritušu koku, kas izskatās gana piemērots pāri iešanai. Un tad katrs pēc savām spējām. Citi labāk novelk apavus, uzloka bikses un upi pārbrien. Imulā ūdens tikai līdz celim. Citi pāri kokam tiek, šļūcot uz dibena. Citi sameklē kādu koku atbalstam, lai vieglāk pārietu pa nokritušo koku. Kāpiens augšā pa krauju šķiet mūžīgs. Dubļos slīd kājas, laužamies cauri krūmiem, no taciņas ne miņas. Tomēr drīz esam atkal uz lauka, nu jau Imulai otrajā pusē. Dabas mīļotājiem šeit ir ko redzēt!