Vai pēc atgriešanās Latvijā jau esat paspējuši ieiet ierastajās ikdienas sliedēs?
Nodarbojamies ar to pašu, bet citādi. Rīkojam kopīgos koncertus, Ilona turpina darboties grupā Suņa stunda, man ir The Hobos. Viss saistīts ar mūziku. Atgriezāmies rudenī, kad Dailes teātra sezona bija jau sākusies, tādēļ Ilona šobrīd nav teātrī.
Savu projektu esat nosaukuši par izglītojošu...
Tas ir izglītojoši izklaidējošs. Būtībā viss ir izglītojoši. Arī braukt tramvajā, vai ne?
Droši vien ceļojumā gūtās atziņas skaitāmas simtos, bet kas ir tas būtiskākais, par ko stāstīsiet uz koncertu sanākušajiem?
Astoņos mēnešos patiešām ir noticis ļoti daudz kas, un divās ar pusi stundās mēs mēģināsim izstāstīt un parādīt spilgtāko un interesantāko no piedzīvotā katrā apceļotajā reģionā.
Kas ceļojuma laikā mudināja sacerēt dziesmas?
Daļa dziesmu saistītas ar konkrētiem reģioniem, vietām, piemēram, šoseju Pakistāna-Ķīna. Inspirēja arī nekuriene: trīs mēneši jau aiz muguras, bet priekšā - nezināms ceļš.
Vai dziesmās ir rodamas kādas atsauces uz tautu mūziku, ko ceļojumu laikā varbūt izdevās iepazīt?
Laikam tomēr nav. Kaut gan vienu dziesmu mēģinājām ierakstīt slovēņu valodā un tādā austrumeiropeiskā stilā. Dziesmas ir veidotas man raksturīgā poproka stilā, jo lielākoties es biju to radītājs, bet Ilona palīdzēja ar idejām. Paralēles var vilkt ar The Hobos un projekta U. K. mūziku. Esam kļuvuši par lielisku duetu. Ceļojuma vidū Ilona iemācījās spēlēt mutes ermoņikas - esam apauguši ar instrumentiem. Kārtīgi sadziedājāmies, un citi atzīst, ka mums labi saskan balsis.
Ilona raksta grāmatu. Vai esi ielūkojies?
Jā, tajā mēģināsim pastāstīt to, ko nepagūstam koncertu laikā. Arī par negatīvajām lietām - pārdzīvojumiem, apātiju, depresijas momentiem. Vispusīgi.