Cits būvju lielkungs, kurš tiesības šurpu turpu mainīt pilsētas plānojumu uzskata par savām pamattiesībām, ir Rīgas eksmērs Gundars Bojārs. Par upuri viņš noskatījis zemes strēli starp Jelgavas ielu un Kīleveina grāvi Pārdaugavā, kur nodomājis celt sešu un astoņu stāvu ēkas noteiktās četrstāvu apbūves vietā. Šobrīd tiešām ir vajadzīga zināma iztēle, lai šo nesakopto, tomēr interesanto, vietiņu vizuāli izbaudītu: potenču tajā ir vairāk par esošu jaukumu. Tomēr tas nenozīmē automātisku piekrišanu «attīstītāju» vērtējumam, ka tā ir degradēta teritorija. Par degradētu tā varētu kļūt, ja Bojārs uz sadzītajiem pāļiem uzbūvētu nesimetriski augstas mājas, kas nomāktu seno grāvi un mazinātu ūdens saspēli ar vidi.
Līdzīgi kā pilsētas kanālam, arī Kīleveinam ir sava vēsturiskā jēga un konteksts, pret ko jāizturas ar cieņu. Diskutabls ir pilsētas vizuālais ieguvums no Stockmann un Parex Plaza konglomerāta, kas pazemē nogrūdis un apgrūtinājis pilsētas kanāla daļas nolasīšanu tā dabiskajā kontekstā. Pret «attīstītāju» arhitektoniskajām ēverģēlībām ar praktiski neatgriezenisko ietekmi uz vidi, sevišķi uz vēsturisko un kultūrainavisko, jābūt pastiprināti aizdomīgiem un negribīgiem.
Tas pats sakāms par Rimi iecerēto atbaidošo postmoderno šķūni pie Brīvdabas muzeja Berģos. Takta un mēra sajūtu ar likumu neuzspiest. Izsvērtus pilsētvides principus gan.
Lai nu arhitektu kolēģijai stiprs mugurkauls!