Vispirms - tās bija lētas, demokrātiskas sabiedriskās ēstuves. Kafejnīcu suga piederēja pie tieši šāda gastronomisko nepieciešamību remdināšanas sektora, pirms to «slavu» un potenciālo ietekmi XIX gadsimta beigās uzurpēja jaunie tirgzinību profesionāļi mārketologi un reklāmisti. Viņi piešķīra Venēcijas (tur XVII gadsimtā tika atvērtas pirmās kafejnīcas Eiropā, kādas tās pazīstam mēs, kaut pati cafᅢᄅ ideja - publiska vieta, kurā relaksēties pie glāzītes kafijas vai tējas, - aizgūta Tuvo Austrumu zemēs, kur tās pazina jau XV gadsimtā), Parīzes, Vīnes, Berlīnes, Cīrihes «artistiskajām kafejnīcām» kā specifiskam žanram, īpašai vietai ekskluzivitātes auru peļņas nolūkos. Jo «aizliegtais auglis» vienmēr šķitis saldāks. Tas ir gadu desmitiem būvēts mīts, veikls triks publikas piesaistīšanai, kas darbojas joprojām - arī ar visām Michelin zvaigznītēm, must see/jāredz vietām tūristu ceļvežos.
Otrkārt, ne mazāk būtiski atcerēties, ka kafejnīcas bija apkurinātas, siltas vietas ar galdiņiem, pie kuriem nabadzīgajiem māksliniekiem un intelektuāļiem strādāt vai satikties ar līdzīgiem «bēdubrāļiem» (tieši nabadzība ir visbiežāk minētais iemesls, kāpēc Eiropas lielpilsētās uzplauka kafejnīcu un citu lēto ieskrietuvju bizness). Vai tad visi neatceramies, ka pat Džoanna Roulinga, pirms kļuva par vienu no bagātākajām sievietēm rakstniecēm pasaulē, savu Hariju Poteru sacerēja kafejnīcā?… Jo tur ir silts (ak, vēsā Britānija!). Nav jābrīnās, ka artistisko kafejnīcu ziedu laiki ir kara un pēckara gadi - ar pasaules ceļošanas drudzi, ekonomisko neskaidrību un citām sadzīviskām nejaucībām, kad labākais un ērtākais veids, kā «aizbēgt ar draugiem no realitātes», bija - doties iedzert uz tuvējo bāriņu vai kafejnīcu. Palasiet Hemingveja Mūžīgos svētkus. Vai Ģertrūdes Stainas un viņas draudzenes kopīgi sarakstīto ģeniālo un rūgta dzīvesprieka pilno Pavārgrāmatu - Parīzes portretu. Par Emīla Zolā Dāmu paradīzi vai Parīzes vēderu ij nerunājot - tās jau ir cafᅢᄅ un gastronomisko izpriecu saknes. Vai noskatieties filmas, kas apdzied cafᅢᄅ kultūru, - kauč vai Vudija Allena urbāno leģendu Pusnakts Parīzē (2010) vai Alana Rūdolfa lielisko satīru Modernisti/The Moderns (1988).
Kultūras atsauces piedāvā bezgalīgus ekskursus «kafejnīcu kultūrā» - Rembo ar Verlēnu strīdējās kafejnīcās līdz nemaņai, Ezra Paunds dievināja kādas Parīzes cafᅢᄅ kanārijputniņu, pat Henriks Ibsens Oslo centrā ik pusdienu precīzi plkst. 15 sēdās pie kafejnīcas galdiņa, lai izdzertu štūbīti «kuņģa darbības sekmēšanai».
Un kur nu vēl leģendārie poēzijas pilnie kafejnīcu nosaukumi, nē, te jāteic kā par cilvēkiem - vārdi! Sartrs un Simona Bovuāra, kuri mūžīgi diskutēja par jauno, drosmīgo pasauli un komunisma priekšrocībām jaukajā Cafᅢᄅ de Flore, Pols Verlēns, Viktors Igo, Alfrēds de Misē, Onorē Balzaks piesmēķētajā Procope, kuras krēsli glabāja atmiņas par tiem laikiem, kad te iegriezās «paši dižākie» - Voltērs, Didro, Ruso… Vai Pikaso un Žans Kokto, kuri kaldināja nākotnes mākslas plānus nemirstīgajā La Rotonde, kur ķīviņos iesaistījās viņu americano draugi Frānsiss Skots Ficdžeralds ar Henriju Milleru vai lokāli bilžu un vārda mākslinieki Amedeo Modiljāni, Žaks Prevērs. Un tās ir tikai pāris adreses Parīzē.
Kur tad vēl La Croserie des Lilas Monparnasā, La Cafᅢᄅ de la Paix Operas laukumā, kura nav pārtraukusi darbību ne dienu kopš atvēršanas 1875. gadā un kurā stundām, nē, diennaktīm nīka «viņi visi» - Emīls Zolā, Gijs de Mopasāns, Oskars Vailds, Marsels Prusts, Andrē Žids un, skaidra lieta, dāmu un glāzītes mīlulis Ernests, kurš Hemingvejs.
Vai askētiski greznais melnzelta Florian Venēcijā, Svētā Marka laukumā, elegantā dzertuve, kuru atvēra 1720. gadā un kurā bikšu dibenus deldējuši gan Kazanova un Bairons, gan Gēte un Karlo Goldoni, gan Marsels Prusts un Oskars Vailds…Gadsimtos venēciešu Frančeskoni ģimenes koptais uzņēmums Caffe Florian Venezia joprojām iepriecina tūristu tūkstošus, kuri gatavi maksāt deviņas eiras par parastu kafijas tasīti cerībā sastapt kādu artistisku garu no tiem laikiem, kad māksliniekiem piederēja pasaule. Pat bez florīna kabatā.