Aivaru iela
Čakstes iela radusies pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, kad uzņēmums Lauktehnika sācis būvēt labākajiem darbiniekiem kotedžas pēc baltkrievu projekta. Nākušas laiku maiņas, Lauktehnika izputējusi, daļa no darbiniekiem paši turpinājuši būvēties, citi to nav varējuši materiāli pavilkt, tāpēc mājas pārdevuši. Šādu nepabeigtu būvi iegādājušies arī Irēna un Aivars Kjarkuži. «Mājai bija tikai sienas un jumts. Ņēmām kredītu, kamēr tikām dzīvot, pagāja septiņi gadi.»
Ielas nosaukums radies Atmodas laikā, 1987. gadā, kad iedzīvotāji gribējuši ielai dot Latvijas kādreizējā prezidenta Jāņa Čakstes vārdu, taču vai nu tā laika vara to neļāvusi, vai kas cits nolicis kāju priekšā, taču tagad ielu vienkārši sauc čaklā mazputniņa čakstes vārdā. Čakstes te tik tiešām dzīvojot, jo iela atrodas upes ielokā, bet tās galā jau plešas jāņuzāļu pļava. Irēna smejas, ka ielu varētu dēvēt arī par Aivaru ielu, jo no sešām mājām trijās saimnieki ir Aivari. Saimnieces gan dažādas: Elizabete, Marija, Ināra, Irēna, Tamāra.
Ļeņins pie žagaru čupas
Savu dārzu katrs pucē pats, taču, kad vajag kaut ko izdarīt kopējam labumam, tiek rīkotas talkas. Tā pirms dažiem gadiem kopīgi tika izrakts dīķis, kur tagad plunčājas gan lieli, gan mazi čakstieši. Agrāk tur esot bijusi pamatīga slīkšņa, taču tagad varot ne tikai peldēties, bet arī makšķerēt līņus un karpas, dīķī ir pazemes avoti, tāpēc ūdens visu laiku mainās un ir svaigs. Irēna stāsta, ka, rokot dīķi, dūņās atrasta Ļeņina biste, kas tagad atradusi cienīgu vietu ielas galā, blakus atkritumu izgāztuvei pie žagaru čupas, ausis vien ārā.
Irēnai kā vienai no iecienītākajām gidēm Preiļos darba laiks nav normēts, tāpēc viņa ir tā, kas ar saimnieku laipnu atļauju izvadā pa dārziem. Katrā vietā ir kas atšķirīgs, Irēnai ir daudzpakāpju puķu dobe ar puķuzirnīšiem un aka ar ģerānijām un begonijām, Tamāras dārziņā interesanti izveidotas akmens dzirnaviņas un mazmeitas Līgas smilšu rotaļlaukums. Marijai un Valdim Pastariem no dzirnakmeņiem izveidoti rati, vecā alus muciņā iestādītas puķes. Inārai un Aivaram Indrikoviem dārzeņu dārzs salaists kopā ar puķu dārzu, tur zied fantastiskas lilijas. Pļavā ielas galā kopīgi tiek svinēti gan Līgo svētki, gan citas nozīmīgas dienas.
«Tā te visa sadzīve notiek, draudzējamies, vasarā vispār vairāk pa āru dzīvojam, vakaros grilējam gaļu. Bērnu arī te kāds ducis sanāk, attiecīgi visi līdzīga vecuma, te var droši spēlēties, jo iela nav caurbraucama. Katram ir lielāks vai mazāks mazdārziņš, audzējam dārzeņus, zaļumus. Te var staigāt augu dienu peldkostīmā, pāriet pāri ielai uz dīķi, nopeldēties, atkal mājā. Tāda absolūti brīva atmosfēra mums te ir, neviens netraucē. Trim kaimiņiem ir pirts, divi kurina regulāri, tad mēs visi ejam mazgāties. Sadzīve ir gluži kā latgaliešu ciemā, dzīvojam pilsētā, bet dzīves kvalitāte ir kā laukos,» saka Irēna.
Elizabetes vīna dārzi
Daugavpils Universitātes darbinieces Elizabetes Vilcānes siltumnīcā un ap mājas sienu vijas vīnogulāji, kas jau aizmetuši leknus ķekarus. Iedzīvotāju plānos vēl ir labiekārtot Preiļupītes krastus, izveidot tur atpūtas vietas.
Preiļu novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Paegle uzskata, ka Čakstes iela ir skaistākā iela Preiļos. «Te ir tas laimīgais gadījums, ka visi kaimiņi ir ar līdzīgu skaistuma izjūtu, tāpēc kopīgi ar lielu uzņēmību veido savu vidi.»