Vieninieka kamerā radies
Cālis.lv ir viens no lielākajiem Latvijā pēc apmeklētāju skaita un pēc tēmu loka. Saime ir milzīga - 200 tūkstoši unikālo apmeklētāju mēnesī. Katrs sestais Latvijas iedzīvotājs, rēķina portāla dibinātāja Agnese Vidnere. Viņa savu lolojumu pozicionē kā ģimenei domātu, tomēr vairākums tā apmeklētāju ir sieviešu vecumā ap 35 gadiem, ieklīst arī ap 30% vīriešu. Agnesei krītot uz nerviem, ja cāli sauc par jauno māmiņu portālu - tajā taču ir daudz kā cita: forumi par nekustamo īpašumu, bankām un tamlīdzīgi. Cik daudz apmeklētāju ne tikai lasa, bet arī raksta? Aptuveni ceturtā daļa, rēķina Agnese, bet tās vairāk esot viņas izjūtas, nevis fakti.
Cālis ir Agneses un viņas vīra lolojums. «Abi ar vīru esam maskavieši, tiesa, mana mamma ir no Latvijas, bet es esmu uzaugusi Maskavā,» stāsta Agnese. Deviņdesmito gadu beigās Agneses vīru mobilo telefonu ražotājs Nokia uzaicināja programmētāja darbā uz Somiju. Viesstrādnieku sievām bija liegta iespēja strādāt, un, kamēr vīrs darbā un dēls - bērnudārzā, Agnesei vienatne kļuvusi grūti paciešama. «Pati smejos, ka trīs gadus esmu atsēdējusi vieninieka kamerā. Lai dzīves telpu paplašinātu, pieslēdzām internetu. Sāku rakstīt - par sevi, ikdienas vērojumiem un pieredzi: kā Somijā bērnus audzina, ko ģimenes dara brīvajā laikā. Tagad to sauktu par blogu. Tad lapā sāku likt iekšā rakstus, kurus tulkoju galvenokārt no krievu medijiem. Ar laiku cilvēki sāka prasīt: vai tev nav raksts par to un to?» atceras Agnese.
Māmiņalgām - būt!
Sākumā cālis atradies uz servera Krievijā - tas bija laiks, kad Latvijā ārzemju lapu trafiks bija ierobežots. 2001. gadā, pārceļot lapu uz Latviju, mēneša laikā apmeklētība strauji auga un portāls kļuva populārs.
«No teju vai privātās dienasgrāmatas tas kļuva par sabiedrisku telpu, kurā cilvēki sāka kaut ko pieprasīt: forumi nav ērti, vajag čatu, pārāk maz rakstu par psiholoģiju, kāpēc raksti par bērniem ir tikai līdz triju gadu vecumam...» piemin portāla veidotāja.
Ap 2005. gadu Agnese jutusi: cālis ir pāraudzis viņu, tur notiekošo nevar kontrolēt, apmeklētāji ir tie, kas saka: mēs gribam to un to. «Kādu laiku jutos kā Konans Doils, kurš gribēja nogalināt Šerloku Holmsu, kas bija sācis dzīvot pats savu dzīvi,» viņa smejas. Agnesei bijis grūti pieņemt, ka virtuālajās sarunās ir arī daudz negāciju. Ar laiku sapratu, ka ne visas tās ir vērstas pret viņu un ka viņa nav pieclatnieks, lai visiem patiktu.»
Kāda ir portāla sabiedriskā nozīme? «Puspasauli mēs noteikti neesam mainījuši, tomēr pa sīkumam salasās,» atsaka Agnese. Kā vienu no šiem «sīkumiem» viņa min kustību par māmiņalgu aizstāvēšanai. Tā sākās cāļa formumā. Kurā, to Agnese gan neatceras. Kāds pažēlojās, kāds sadzirdēja, kāds ierosināja rīkoties, cits iedegās... «Pa visu Latviju vācām parakstus, gājām uz tikšanos ar premjeru, un pēc tam toreizējais premjers Aigars Kalvītis izdomāja: māmiņalgām - būt.»
Agnese ar lielu atzinību izsakās par portāla forumos atrodamo vēža slimnieku atbalsta grupu. Meitene, kas to sāka, atzinību saņēmusi pat no ārstiem. Viņi stāstot, ka daudzi pacienti atnāk, cāļa iedrošināti. Citi pievienojas tikai atbalsta grupai, atrod domubiedrus. Aktīvs ir forums par bērnu adoptēšanu.
Virtuāla uzticības persona
Vienmēr blakus esoša virtuāla uzticības persona, kas sniedz atbalstu, palīdzību, padomu, tā par cāli saka Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne.
«Māmiņas nereti jūtas vientuļas, jo tieši viņām ik dienas jāpieņem neskaitāmi lēmumi par ļoti svarīgiem jautājumiem. Tādos jautājumos kā bērna gaidīšana, bērna pirmās iesnas, konflikti ģimenē katra sieviete jūtas kā pirmā pasaulē, kurai ar šīm problēmām jātiek galā.» Cālis piedāvā sapratnes pilnu attieksmi, citu cilvēku pieredzi. Tas palīdz vieglāk izturēt mēnešus un gadus, ko sievietes pavada vienveidīgās, bet ļoti nozīmīgās mājas rūpēs. Sievietes, izmantojot portālu, jūtas iekļautas apritē, viņas uzzina, kas ir aktuāls citām, pārbauda savus priekšstatus, atrod novērtējumu. «Nešaubos, ka liela daļa no regulārajām apmeklētājām ir pat atkarīgas no portāla iespējām un citiem tā lietotājiem,» nosaka A. Rožukalne.
Benita Griškevica, psiholoģe, psihoterapeite, vairākus gadus arī portāla delfi.lv tematiskās sadaļas Attiecības eksperte, domā, ka ir vajadzīga diezgan liela dūša, lai savu problēmu publiskotu.
«Par attiecībām ar vīramāti sakāmais būs gan vedeklām, gan vīramātēm, gan varbūt vīriem. Tas paplašina skatu un tādējādi paver iespēju arī risinājumam. Tomēr tam, kurš pabāž galvu, jārēķinās, ka viņš saņems ne tikai atbalstošu plecu un iejūtību, bet arī skarbus vārdus, dažreiz nosodījumu, neizpratni. Portālu vide mēdz būt nesaudzīga.»
Kāds cālis būs pēc dažiem gadiem? Portāla veidotāji to nezina. Drīz būšot redzami būtiski jauninājumi. Vēlmi kontrolēt savu lolojumu viņi ir atmetuši, jo apmeklētāji paši parāda, ko viņiem vajag. Atliekot tikai vērīgi sekot līdzi, kas notiek tajā vietā un laikā, kas saucas cālis.