1983. gadā Valmieras Drāmas teātrī režisore Tēvoci Vaņu iestudēja pirmoreiz. «Tajā laikā idealizēju. Loģiski. Man viņi bija jāaizstāv pret padomju varu. Pat viņu dzērums bija apskaidrots,» Māra Ķimele pasmaida. Ar neveikli formulētu jautājumu iznāk režisori pamatīgi aizkaitināt un ierakstīties, režisores vārdiem runājot, «padomju melnās impērijas ideologos sātanistos», kas kā «zirneklis pāri visam» cilvēku apziņā savā laikā iepotēja vulgāro izpratni par Čehova varoņiem kā «baltā ģērbtiem dīkdieņiem, kas tikai visu laiku pļurkst un žēlojas». Režisore, balstoties uz lugas «dotajiem» faktiem, atgādina/pierāda, kas patiesībā notiek lugā. «Es nevienu tādu Čehova lugu neesmu lasījusi, kur varoņi žēlotos,» noskalda Ķimele. «Viņi visu laiku strādā, pa dienu un nakti.» Vēlāk secinu, ka mūsu nelielā saķeršanās ir tipiska. Rakstošo izpratni par Čehovu neglābjami veidojusi arī rinda dziļi aptuvenu iestudējumu, kur, atvainošanu, Čehova varoņi tomēr dara tieši tā, kā augstāk minēts, kamēr režisors vienmēr runā tikai par oriģinālo avotu - pašu lugu. Katrreiz no jauna. Ķimele daudz runā par to, ka ir pilnīgi cits svars, ja hrestomātisko frāzi «mēs atpūtīsimies» saka kāds, kurš visu dienu ir nostrādājis pļavā («un to ir vērts pamēģināt, lai saprastu, kāda nozīme ir precīzi tam pašam tekstam»), vai kāds, kurš visu mūžu neko nav darījis pēc uzdzīves nākamajā rītā. Režisore atgādina arī lugas izprašanā būtisko faktu - «Čehovs tajā laikā, kad rakstīja Tēvoci Vaņu, mira...(..) Viņš zināja, par ko viņš raksta. Visi viņa varoņi ir norakstīti no dzīves».
Vai līdzšinējie Čehova iestudējumi jūsu domās un sajūtās veido kādu dialogu? Vai ir būtiski apstāties pie fakta, ka lugu Tēvocis Vaņa iestudējat otro reizi?
Nē, neveido. Iesākums otrreizējai iestudēšanai bija Kauņa, viņi mani aicināja iestudēt Tēvoci Vaņu. Tā kā mainījās vadība, Gintars Varnass aizgāja, tad mēs ar scenogrāfu Andri Freibergu atsacījāmies. Iecere jau bija pamodusies, asni izdīguši, un es sapratu, ka gribētos lugu uztaisīt mājās, Jaunajā Rīgas teātrī. Nesakrita situācijas - aktieru sadales ziņā, bija arī citi iemesli, - nesanāca. Tad apdomāju, ka vajadzētu taisīt izrādi Gundaram Āboliņam saistībā ar jubileju. Viņš ir augsta lidojuma profesionālis un nekad nav spēlējis Čehovu. Un arī Šekspīru ne. Man likās, ka tas vienkārši obligāti jāizdara, ka viņam ir jāspēlē Čehovs. Šogad atradās neliels lodziņš. Mēģinājuma apstākļi, kā jau visiem mūsu teātrī, bija ļoti spiedīgi. Neko nevar darīt - trupa visu laiku ir izbraukumos. Protams, Gundars pats ir pret to, ka izrādi uztver kā viņa jubilejas pasākumu. Tā nav goda atdošana. Pavisam nopietni. Tas ir Čehovs viņam viņa piecdesmitajā gadā.
Vai jums arī šķiet, ka Čehovs ir «nomocīts» autors?
Tā varētu būt festivālu producentiem un kritiķiem, viņi skatās desmitiem un simtiem čehovu. Es savā mūžā neesmu redzējusi pārāk daudz Tēvoču Vaņu, izņemot Nekrošus (lietuviešu režisors Eimunts Nekrošus - U.A.) ģeniālo Tēvoci Vaņu (1986). Arī tagad nav nekādu asociāciju, nav tā - ā, Nekrošum bija tā, es taisīšu savādāk. Tajā brīdī, kad mēs strādājam, es neatceros pilnīgi neko. Luga it kā tevi pasauc no kāda jauna aspekta, un tad ļoti gribas to izdarīt.
Gatavojoties intervijai, izvilku no plauktiem gudros krājumiņus, bet atliku atpakaļ. Bezjēdzīgi. Laikam nav neviena vērā ņemama teātra darbinieka, kurš nebūtu kaut ko pateicis par Čehovu. Kur un kā jūs meklējat dzīvo Čehovu?
Viņa lugās. Šoreiz nāca klāt arī tas, kā agrāk nebija, - ļoti pievērsu uzmanību viņam pašam. Mani dziļi aizskāra viņa paša dzīve. It kā jau viņa biogrāfija ir visiem zināma. Bet es to šoreiz domās sapresēju un sapratu, ka var pateikt pāris teikumos. Viņš no bērnības līdz kapa malai ir nemitīgi strādājis, uzturējis visus savus tuviniekus un ilgojies pēc mīlestības. Viņš jau kļuva par rakstnieku tikai tādēļ, lai piepelnītos. Viņš līdz pēdējam brīdim bija praktizējošs lauku ārsts. Čehovs bija ārsts, kurš raksta, nevis otrādi. Kā, piemēram, režisors Kārlis Auškāps, kurš kaut kad ir beidzis medicīnas fakultāti.
Tas ir tas, kas ļoti sasaucas ar jauno teātra domāšanu. Lielākoties skaistais, foršais teātris, ieskaitot Nekrošu, rodas no mākslinieka personības, no viņa apceres par dzīvi, mīlestību, nāvi, viņa atklāsmēm, no viņa emociju blīvuma, pilnīgi noteikti - arī no kultūrslāņa, no temperamenta, sāpēm. Jaunā plūsma, kuru ļoti lielā mērā pārstāv arī Jaunais Rīgas teātris, ir tā, ka mākslinieki iet pie cilvēkiem. Pašreiz ir brīdis, kad dzīve ar savu jaudu ielaužas mākslā. Mākslinieki to grib. Viņi ierauj to iekšā. Tas ir ļoti interesants process. Notiek satikšanās ar dzīviem cilvēkiem, kurus var aptaustīt. Tas nenozīmē, ka viņi būtu jāportretē tieši un konkrēti. Viela, man gribas teikt - asinis nāk no dzīviem, eksistējošiem cilvēkiem, kuru vārdus un uzvārdus pat var nosaukt. Tas dod mākslai ļoti dīvainu spēku. Tas notiek visās mākslās. Piemēram, vizuālajā mākslā šobrīd pilnīgi brīnišķīgā Katrīnas Neiburgas izstāde. Tik satriecoša, jaudīga, ar tādu godīgu skatu uztaisīta un ļoti bagāta.
Tēvoci Vaņu mēs pārsaucām par Jāņonkuli… Es zinu, ka pret to būs daudz pretenzijas, bet tā tas izveidojās. Tā nav lokalizācija. Izrāde ir par dzīviem cilvēkiem, kurus mēs pazīstam, un Latvijā mēs pazīstam Jāņonkuli. Tēvocis Vaņa - tā neviens nesaka. Saka - Jāņonkulis, tas uzreiz ir jēdziens. Tēvocis mums var būt tikai Amerikas tēvocis, kuru nepazīsti, kuru vienreiz mūžā esi redzējis vai kurš ir atsūtījis vēstuli no Amerikas. Gribējās, lai tas vārds ir pavisam dabīgs, bet bez pretenzijas uz nacionalizēšanu. Tas ir par Jāņonkuli no laukiem kā kaut ko ļoti tuvu. Pie kura var aizbraukt, aiziet uz pirti, paēst… To slēpj šis virsraksts. Man pavisam nešķiet svarīgi, vai viņi ir latvieši vai krievi, vai azerbaidžāņi, vai ķīnieši. Man liekas, ka lauku cilvēkus kaut kas apvieno pilnīgi visā pasaulē.
Jūs ļoti uzsverat, ka tie ir tieši lauku cilvēki. Vai šo visās Čehova lugās ierakstīto nebeidzamo ilgu - vilšanās mehānismu nevar piedzīvot arī pilsētnieki?
Noteikti. Tas ir tas skaistais, ka, neskatoties uz zonas atšķirību, iekšējie procesi, kas ir cilvēkā, neatkarīgi no tautības un vecuma mūs visus vieno. Čehovs tāpēc ir ģeniāls, ka viņš centrā ieliek notikumu, kā viens lauku pusmūža onkulis iemīlas pilsētas meitenē. Kaut kādā ziņā tas ir tik saprotami. Lauciniekiem mūžīgā ilgošanās pēc pilsētniekiem, un otrādi. Vismaz man, cik sevi atceros, ir bijusi šī ilgošanās, un vienmēr ir bijusi neiespējamība to piepildīt. Lauciniekiem vēl nāk klāt tas, ka viņiem ir apbrīnojama pietāte pret pilsētas radiniekiem. Ļoti bieži. Lai arī viņiem ir tāds pašlepnums un pašcieņa, tik un tā viņi bijīgi, atdevīgi pielūdz tos pilsētniekus, it kā viņi būtu kaut kas vairāk, kas galīgi nav taisnība. Tas ir tik sāpīgi! Kaut arī stāsts ir diezgan vienkāršs - par iemīlēšanos, bezcerību, cerību, pavisam necerību, patiesībā tas ir mīlestības piecstūris, tik un tā lielā kompozīcija ir: laucinieki pret pilsētniekiem. Kaut kādā ziņā tas ir visa mana mūža apbrīns pret lauku cilvēkiem, piemēram, pret papa māsu, Hertas tanti. Viņa ir cilvēks pilnīgi kā no Jāņonkuļa - ar savu atdevīgumu, spēju pieņemt dzīvi un darbu kā kaut ko normālu un saprotamu, nevis kā kaut ko šausmīgi vai riebīgu, vai kā neciešamu nastu. Ir cilvēki, kas pieņem dzīvi ar cieņu, ar milzīgu pašcieņu. Tas ir cieņas apliecinājums lauku cilvēkiem, kas nekādā ziņā netraucē stāstīt šo stāstu par visām piecām sešām mīlestībām.
Čehovu var iestudēt mūžīgi. Ko tādu, jūsuprāt, viņam izdevies pateikt par cilvēkiem, pasauli, ka viņa lugas nepārejoši ir repertuāros visā pasaulē?
Viņam galvenais nav kaut kāds sižetiņš, bet tas, kas notiek starp cilvēkiem. Nevis rezultāts - kāds kādu dabū vai nedabū, apprec vai neapprec, kā parasti ir seklākās lugās. Tas, kas notiek starp cilvēkiem, ir tik nesamelots un godīgs un guļ paša Čehova pārdzīvojumos. Viņš pats manī izraisa tik milzīgu cieņu. Viņš visu mūžu ir bijis tik atdevīgs darbā, palīdzot citiem. Kaut vai unikālā situācija, kad viņš viens pats apstaigāja Sahalīnu, lai veiktu tautas skaitīšanu, kas nekad kopš pasaules radīšanas nebija veikta. Protams, Krievijā tas nevienu neinteresēja, cik tur bijušo katordznieku palikuši dzīvi un nav nosprāguši. Viens cilvēks! Viens Čehovs! Tas ir kaut kas prātam neaptverams. Cieņa pret viņa biogrāfiju dabīgā veidā pāriet uz viņa varoņiem. Viņi arī ir riktīgi cilvēki, lai arī brīžiem ir tik smieklīgi. Ir tādas laucinieku izpausmes, kuras pilsētnieki parasta nicina. Ja kāds cilvēks nepareizi vai prastāk runā, tad automātiski pilsētniekam pret viņu rodas nicinājums. Cilvēks to pat nekontrolē, tas ir pašsaprotami - ja tu esi stulbi apģērbies, tātad pats esi stulbs. Šodienas taksācija ir tieši tāda. Cilvēki pilsētās veidojas no glancētajiem žurnāliem, trulums sasniedz neprātīgu pakāpi. Seksualitāte kā vienīgā vērtība. Vēl, protams, nauda. Kā dabūt - nav svarīgi. Mēs riskējam ar ansambli, pasniedzot šos cilvēkus tik vienkāršus, noņemot izpušķojumu. Jau dzirdu - kāds teiks: nu, kā, lai arī paputējuši, viņi tomēr ir muižnieki… Man ir jāatgādina, ka katrs cilvēks, kurš kaut reizi ir iegājis kūtī, saprot, ka ar tīrām kājām nevar iznākt no turienes ārā, un Čehovs saka, ka viņiem ir lopi, pļavas, ka viņi sienu pļauj, ka viņiem ir putni kā jebkurā normālā saimniecībā. Tādēļ viņi pirmām kārtām ir darba cilvēki, laukos nemaz nav iespējams būt bez darba. Tas ir pilnīgi neiespējami. Lielākajai daļai kritiķu un skatītāju viņi nepatiks, jo tādi cilvēki nepatīk. Nepatīk šie smirdošie laucinieki.
Kāda, jūsuprāt, bijusi Čehova attieksme pret saviem varoņiem - mīlēja, cienīja, pētīja kā ārsts, izmantoja kā tramplīnu savai literatūrai kā Trigorins Kaijā?
Es domāju, ka viņš viņus ir ļoti, ļoti mīlējis. Čehovs tieši ar to ir atšķirīgs, ka viņš ārkārtīgi mīl savus dīvainos, visādos, pavisam ne varonīgos vai pilnvērtīgos varoņus. Viņā ir tā mīlestība pret to, kā ir, nevis pret to, kā vajadzētu būt vai ir pareizi. Tas ir Čehova fenomens. Kā autors, šķiet, viņš vispār nezina, kā ir pareizi.
Vai attiecināt uz Čehova varoņiem jēdzienu «mazais cilvēks»?
Ne, ne! Tas ir izdomāts jēdziens, ko pielieto Čehova aprakstītāji. Viņam nav mazu vai lielu cilvēku. Viņam ir interesanti cilvēki ar savu patību, kas ir vērtība.
Reizēm (īpaši brīžos, kad paziņas un draugi ap 30-40 dzīvē saviem vārdiem sāk runāt Čehova tekstus) šķiet - lai pa īstam uztvertu viņa smeldzi, ir jābūt personiskai «vairs» pieredzei - apglabātam vismaz vienam tuvam cilvēkam, vismaz vienam nopietnam sapnim. Tam piekrītat?
Jā, noteikti. Tā ir.