Tomēr jāatceras, ka Latvija, Lietuva un Igaunija aizvien vēl paliek daļa no PSRS laikā veidotā elektroapgādes loka, un jautājums par pilnvērtīgu pieslēgšanos Ziemeļvalstu vai Eiropas tīkliem saistīts gan ar milzīgām izmaksām, gan ar politisko dialogu, kas jārisina ar Maskavu.
Jāizvēlas savienojuma virziens
Baltijas valstu premjeru 2007. gadā panāktā vienošanās «pārslēgties» no Krievijas elektropārvades sistēmas uz kontinentālās Eiropas sistēmām, ko dēvē par sinhronizācijas projektu, nozīmētu, ka Lietuva, Latvija un Igaunija no 2025. gada iekļaujas vērienīgā Eiropas elektroenerģijas sistēmā un izstājas no Krievijas sistēmas. Tehnoloģiski komplicētais un dārgais projekts nepieciešams, lai Baltija varētu justies droša par elektroenerģijas piegādi.
Izslēdzot Baltijas valstis no Krievijas elektropārvades sistēmas, politiskajā līmenī būtu jāatrisina jautājumi par to, ka, pirmkārt, Krievijas teritorijā esošā Kaļiņingrada paliktu bez pieslēguma Krievijas tīkliem un, otrkārt, ka PSRS laikos būvētais elektroenerģijas pārvades «loks» zaudētu vienu posmu, proti, elektrība vairs nevarētu cirkulēt cauri Baltijai atpakaļ uz Krieviju (lokveida pārvades sistēmas tika un tiek veidotas elektropiegādes stabilitātes drošības nolūkos). Publiski neviens no karstajiem jautājumiem nav kustināts, ja neskaita Krievijas prezidenta Vladimira Putina pērnruden paustās šaubas par Baltijas valstu pieslēgšanas Eiropas energotīkliem ekonomisko pamatotību un runas par milzīgajām investīcijām, kas būtu nepieciešamas Krievijas tīklu pārveidei.
Ekonomisko izdevīgumu un racionālāko šī komplicētā procesa tehnisko izpildījumu pašlaik turpina pētīt Eiropas Komisija (EK). Līdzšinējā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola norāda, ka līdz šā gada beigām gaidāmi izpētes rezultāti, kas parādīs, kurš no diviem - Polijas vai Skandināvijas - virzieniem ir izdevīgākais Baltijas valstu «pārslēgšanai» no Krievijas uz Eiropas elektrotīkliem. Polijas virziens, kurš ir loģiskāks no enerģētikas ekspertu viedokļa (nav nepieciešama jaudīgu un garu savienojumu būve zem ūdens), jau ticis pētīts, un kopējās šī projekta izmaksas tiek lēstas ap 1,1 miljarda eiro apmērā. Šis ir viens no Eiropas prioritārajiem energoprojektiem, kur Eiropas Savienība varētu finansēt līdz pat 80% no kopējām izmaksām, saka D. Reizniece-Ozola.
Eiropas Parlamenta deputāts, Eiropas Tautas partijas grupas koordinators enerģētikas un rūpniecības politikas jautājumos Krišjānis Kariņš uzskata, ka «Baltijas valstīm šis jautājums jāpaceļ Eiropas līmenī un jāveido dialogs ar Krieviju ar Eiropas starpniecību, nekautrējoties atgādināt, ka Krievija pierādījusi sevi kā neprognozējamu partneri enerģētikas jomā un kuras uzņēmums Gazprom, pēc EK atzinuma, ir ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli Centrāleiropas un Austrumeiropas gāzes tirgos».
Ņemot vērā, ka Polijas politiķi rauc degunu par ieceri Baltijas valstis pieslēgt Eiropai, izmantojot viņu valsti, EK nu pēta arī otru iespēju - pievienot Baltiju Skandināvijas tīkliem. «Polija ir ļoti atturīga. Mēģina lobēt savu ogļu ražošanas nozari, jo apzinās, ka lētā skandināvu enerģija to var izkonkurēt,» norāda ekonomikas ministre. Latvijas valdībai būs jāformulē sava nostāja jautājumā par šo projektu, tiklīdz būs zināmi EK pētījuma rezultāti.
Ģeopolitiskais risks
Patlaban Austrumu virziena saiknes Baltijas valstīm nodrošina kopumā 3000 megavatu liela maksimālā jauda, kas var nosegt ap 60% no visu trīs valstu maksimālā enerģijas patēriņa, informē a/s Augstsprieguma tīkls valdes priekšsēdētājs Varis Boks. Viņaprāt, lai arī savulaik inženieru veidotie elektrosavienojumi ir tehniski funkcionāli, tagad uz tiem jāraugās arī no energoneatkarības un nacionālās drošības viedokļa.
«Politiķi pamatoti jautā: «Ko jūs, enerģētiķi, darīsiet, ja austrumu kaimiņš nolems elektrolīnijas atslēgt?» Mēs visi trīs kopā veidojam mazāk nekā 5% no visas ģenerācijas jaudas šajā sistēmā, un teorētisks pārrāvums lielajam tīklam neko nenodarītu.» Paliekot šādā - energosalas režīmā, Baltijas valstis varētu funkcionēt, iepērkot elektroenerģiju Skandināvijā un daļu saražojot paši, taču tas nozīmētu krietni augstāku elektroenerģijas cenu, norāda V. Boks. Viņaprāt, Baltijai būtu jākļūst par pilnvērtīgu Eiropas elektroenerģijas sistēmas daļu un jāveic sinhronizācijas projekts, atstājot savienojumus ar Krieviju, kuri būtu izmantojami elektrības tirdzniecībai. Šādā scenārijā būtu jāveido vēl jauni savienojumi ar kontinentālo Eiropu vai Skandināviju, kā arī jāpārveido esošie savienojumi ar Krieviju.
Jāņem vērā, ka, lai arī tehniski Baltijas valstis ir daļa no Krievijas elektrosistēmas, elektrības tirdzniecība notiek un šī resursa cena veidojas biržā - esam daļa no Ziemeļvalstu elektroenerģijas biržas NordPool, kur tiek tirgota Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Dānijā, kā arī Baltijas valstīs saražotā elektroenerģija. Tirdzniecība paralēli notiek arī ar Krieviju un Baltkrieviju - no tām uz Baltijas valstīm pērn importētas 3,2 teravatstundas elektroenerģijas, kas ir ap 12% no kopējā elektroenerģijas patēriņa Baltijā.
Savienojumi samazina elektrības cenu
Pērn 14. decembrī Lietuvā svinīgā ceremonijā tika atklāti divi jauni elektroenerģijas starpsavienojumi, kas Baltijas valstis savieno ar Zviedriju un Poliju. Tie abi ir solis uz pilnvērtīgu iekļaušanos Eiropas un Skandināvijas energosistēmā, taču pilnībā to neatrisina - «sinhronizācijai» ar lielāku elektrosistēmu vajadzīgi jaudīgāki un tehnoloģiski atšķirīgi savienojumi.
370 miljonu eiro vērtais starpsavienojums LitPol Link ar 500 megavatu jaudu, kas Lietuvu savieno ar Poliju, pagaidām tiek darbināts testa režīmā. Otrs savienojums, kas Lietuvu savieno ar Zviedriju, ekspluatācijā nonāks laika gaitā. 550 miljonu eiro vērtais un 453 kilometrus garais zemūdens kabelis NordBalt var nodrošināt 700 megavatu jaudu. Abi jaunie savienojumi palielina Baltijas energosistēmas kopējo starpsavienojumu neto pārvades jaudu ar Eiropas elektroenerģijas un Skandināvijas tirgiem no esošajiem aptuveni 1000 megavatiem (Somijas - Igaunijas savienojumi Estlink1 un Estlink2) līdz 2200 megavatiem, - tas nozīmē, ka tehniski pa tiem var pārvadīt vairāk nekā pusi no Baltijai nepieciešamās elektroenerģijas. Jāņem gan vērā, ka ikkatrā valstī strādājošie elektroenerģijas pārvades operatori piemēro dažādus ierobežojumus pārvades jaudām, lai nodrošinātu apgādes drošumu, un maksimālais līmenis šīm līnijām netiek pieļauts.
Jaunie savienojumi ir laba ziņa elektroenerģijas patērētājiem, jo lētākā Skandināvijas elektroenerģija tagad lielākā apjomā varēs nonākt Baltijas valstīs. Elektroenerģijas cenas kritums varētu sasniegt ap 10-15%, jūtamāks tas būs lielajiem patērētājiem. Tas gan nenozīmē identisku cenas samazinājumu gala rēķinā, jo tajā ietilpst arī maksa par elektroenerģijas piegādi (regulē valsts, apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija), obligātā iepirkuma komponente un PVN.
Ņemot vērā, ka lieli patērētāji vēlas «nofiksēt» elektroenerģijas cenu nākamajam gadam (vai pat vairākiem gadiem), tirgotāji jauno savienojumu radīto efektu jau bija iekļāvuši savos cenu piedāvājumos, stāsta a/s Latvenergo komercdirektors Uldis Bariss un uzsver: «To, ka jaunie starpsavienojumi mūsu cenu tuvinās Skandināvijas cenu līmenim, jau bijām paredzējuši.» Šobrīd gan vēl nevar precīzi novērtēt abu savienojumu ietekmi uz tirgu, jo tie reālā tirdzniecības režīmā vēl nav strādājuši. «Ir analītiķu prognozes, taču neviens precīzi nezina, kā tirgus strādās - kādas būs plūsmas, kādi pārvades ierobežojumi, kā strādās elektroenerģijas ražotāji un kā tas ietekmēs cenas,» norāda U. Bariss. Jāpiebilst, ka Baltijas valstu iekšējā tirgū pārvades jaudu ierobežojumi ir starp Igauniju un Latviju, kas nosaka cenu atšķirību starp abām valstīm.