Tas arī saprotams, jo ceļu kvalitāte aizvadītajos gados nudien nav uzlabojusies. 2003. gadā Ministru prezidenta E. Repšes valdība likvidēja Valsts autoceļu fondu, un šis lēmums turpmākajos gados ļāva naudu izmantot nevis ceļu uzturēšanai, bet gan pilnīgi citām vajadzībām. Rezultātā autoceļu nozarē neveikto darbu deficīts 2010. gadā sasniedza 4,522 miljardus latu. Rekordus esam sasnieguši bedru lāpīšanā - izdevumi no 2003. gada 2,88 miljoniem latu ir auguši līdz aptuveni 7 miljoniem 2013. gadā.
Tagad palicis vien tāds «sīkums», kā piešķirt naudu remontdarbiem. Diemžēl budžeta veidošana neliecina, ka naudas būs vairāk. Finanšu ministrija spītīgi atsakās izveidot sistēmu, kura nozarei garantētu stabilu un prognozējamu finansējumu, kas cita starpā ļautu arī ceļu būves uzņēmumiem savlaicīgi plānot savu darbību, iegādāties modernāku tehniku, piesaistīt kvalificētu darbaspēku un panākt nopietnu kvalitātes kāpumu. Pat Igaunijas piemērs, kur šāda sistēma strādā un kur arī budžetam ne tajos labākajos gados politiķi nav atļāvušies piešķirt mazāk par likumā paredzētajiem 75 procentiem no iekasētā akcīzes nodokļa, mūsu finanšu ministram nav arguments. Igaunijas pieredze ir laba, kamēr to var izmantot propagandas nolūkos, savu priekšteču kritizēšanai, taču tās izmantošana praksē liegtu ministrijai no ceļu lietotājiem iekasēto naudu izmantot, lai aizbāztu citus caurumus budžetā.
Satiksmes ministrija ir sagatavojusi Valsts autoceļu sakārtošanas programmu 2014-2020. Pēc ministrijas aprēķiniem, tās īstenošanai nepieciešams vairāk nekā miljards latu, kas gan nav pietiekami, lai būtiski uzlabotu situāciju, tomēr būtu solis pareizajā virzienā. Šo programmu, kas tika radīta, izpildot Nacionālajā attīstības plānā (NAP) paredzētos uzdevumus, Ministru kabinets pieņēma tikai zināšanai, un tas ikvienam saprotamā valodā nozīmē tikai to, ka programma ir izlasīta, ministri par to ir informēti, bet naudas ceļiem nebūs.
Nekādas saistības neviens nav uzņēmies, un apgalvojumi, ka septiņu gadu laikā vismaz NAP minētie ceļi patiešām saņems finansējumu un tiks sakārtoti, pagaidām ir tikai sapņi. Neviļus rodas jautājums: kāpēc tad bija NAP sabiedriskā apspriešana, debates Saeimā, valdībā, ja tagad to visu atmetam? Vai tiešām NAP bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai finanšu ministram un premjeram būtu, ar ko braukt uz Briseli un kaulēties par ES naudu? Bet kas tālāk? Eiropas ierēdņi taču brīdināja - ja Latvija pati nefinansēs savus ceļus, nekādas ES naudas tiem nebūs.
Šāda lēmuma - pieņemt zināšanai - iemesls ir nespēja salikt prioritātes valsts attīstībai un tipiska viendienīšu filozofija: kaut tikai izdotos uz kādu laiku nomierināt uztrauktos ceļu lietotājus. Bet kas būs 2015. gada pavasarī?
Scenāriji ir divi. Ja tiks īstenots tradicionālais scenārijs, izskatot 2014. gada valsts budžeta projektu, Finanšu ministrija kārtējo reizi paziņos - tā kā vajadzību ir vairāk nekā naudas «fiskālajā ietvarā», katrai no tām tiks piešķirta tikai neliela nepieciešamo līdzekļu daļa. Faktiski tos dažus miljonus latu, ko, iespējams, papildus saņems nozare, autobraucēji nemaz nejutīs.
Nav arī nekādas garantijas, vai un kad 2014. gadā būs pieejami ES fondu līdzekļi, pateicoties kuriem ceļi pēdējos gados vispār tika remontēti. Nav zināms, vai valdībai ir plāns, ko darīt ar ceļu būves nozari šādā katastrofālā situācijā. Sabrukumu apturēt var vienīgi revolucionārā scenārija īstenošana. Taču kvalificētu kadru aizplūdes nomocītā Finanšu ministrija, kas pati sev gan piemaksas pie algas, gan apdrošināšanas polises ir piešķīrusi, bez spiediena no ārpuses nekādu stabilu ceļu finansējuma sistēmu neizveidos.
Iedzīvotājiem ir visas tiesības pieprasīt, lai valdība sakārto ekonomikas asinsvadus - ceļus. To sarunās ar valdību prasīs arī Latvijas ceļu būvētājs kā uzņēmēju organizācija, taču mēs aicinām arī iedzīvotājus paust savu attieksmi. Tā, kā to darīja Vecpiebalgas iedzīvotāji.
*Biedrības Latvijas ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs