Es uzskatu, ka arī senioru vecumā ceļot nav neiespējami. Ja ģimenē ir divi cilvēki un abiem pensijas - te es nerunāju par lielām pensijām, mums jau gandrīz visiem tās ir ap 170 latiem -, gada laikā ceļojumam var atlicināt. Tiesa, tas jādara ļoti mērķtiecīgi - pa 30 latiem jānoliek katru mēnesi, un desmit mēnešu laikā braucienam jau būs iekrāti 300 latu. Mūsējie - līvānieši - tā arī dara! Jau gadiem ilgi sadarbojamies ar Relaks tūri. Tā ir pensionāriem ļoti pretimnākoša ceļojumu aģentūra. Atceros, pašā sākumā pirmajā reizē, apmēram pirms desmit gadiem, kad braucām uz Kuršu kāpu un Klaipēdu, autobusā nedarbojās kondicionētājs. Es biju ļoti sašutusi. Sazinājos ar aģentūras cilvēkiem, un viņi kā kompensāciju piedāvāja par velti izmantot autobusu vēl vienu dienu. Neticēju, ka šis solījums tiks piepildīts, bet piepildīja gan! Mēs aizbraucām vēl vienā ekskursijā! Ļoti cienām šo aģentūru. Līvānos seniori ir diezgan aktīvi ceļotāji. Protams, tiem, kuri dzīvo vieni paši, ir grūtāk sakrāt, bet arī šie cilvēki krāj naudiņu un brauc vienas divu dienu ekskursijās tepat pa Latviju vai Baltijas valstīm. Un ļoti gaida šos ceļojumus. Mazie ceļojumi izmaksā ap 50 latiem.
Lauciniekiem jau vieglāk - ja ir gotiņa, sava saimniecība, no pensijas iespējams vairāk atlicināt. Jā, daudziem jau šķiet, ka tieši tas arī ir šķērslis - nevar aizbraukt nekur tālu, jo nav kam atstāt lopus. Bet arī to var atrisināt, ja cilvēks ir saticīgs. Pazīstu kādu kundzi no Nīcgales, kurai ir divas govis un tele. Bet viņai ir kaimiņienes - kad kundze aizbrauc uz ārzemēm, viena kaimiņiene vakarā atnāk gotiņas izslaukt, otra no rīta. Tikai pašam ir jābūt saticīgam, tādam, kuru kaimiņi mīl, tad var šo problēmu atrisināt. Un tā šī kundze jau deviņus gadus ceļo, atbraucot stāsta piedzīvoto un iedrošina ceļot arī citus.
Es pensijas gados esmu pabijusi gan Eiropas tālākajā ziemeļu punktā, gan Eiropas rietumu punktā - Rokas ragā. Tas ir to vērts! Biju arī Spānijā, Portugālē, Marokā, Gibraltārā. Bet visvairāk man patika Bavārija un Šveice - turp es varētu braukt katru gadu.
Protams, pensijas vecuma cilvēkam pašam ir jāapzinās, kāds ir viņa veselības stāvoklis. Viņš nedrīkst būt par traucēkli grupai, kurai viņa dēļ jākavējas, uz šo cilvēku jāgaida. Pati domāju - ceļošu, kamēr spēju, bet, kad sapratīšu, ka vairs nespēju, metīšu mieru. Kalnos uzkāpt tagad vairs nevaru, bet taisni iet gan vēl varu! Tāpēc senioriem novēlu: izmantojiet iespēju ceļot - tie, kuri vēl to var! Kaut vai paņemiet no savas zārka naudas, bet vismaz vienu reizi tomēr kaut kur uz tālām zemēm aizbrauciet!
Veneranda Caune, pensionāre Līvānos